Nav skaidrs, kāpēc izrādi sauc Vīns un nezāles? Šoreiz viss pārējais atšķirībā no, manuprāt, pārvērtētās Zelta zirga realizācijas ir ļoti pārliecinoši un iedarbīgi. Veiksmīgi sakrituši kauliņi - latviešu teātra skatītāja ilgas pēc stāstiem tuvāk savai ikdienai, slāpes pēc patiesākām XXI gs. problēmām un radošās grupas spēja viņiem to aizraujošā (ne moralizējošā) formā piedāvāt. Ar šo izrādi (teorētiski - arī Topdogiem un Homo erectus Nacionālajā teātrī) latviešu teātrī ir pārtraukta sava laika realitātes ignorēšana. Radošajai grupai lieliski izdevušās intonatīvās virāžas - īsti amerikāņu/latviešu kalniņi no parodijas un groteskas, bezmaz Velbeka cienīga skarbuma līdz lirikai. Jāpaspiež roka aktieriem, kuri, ejot tipizācijā līdz pat karikatūrai, vienlaikus spēj izoderēt savus varoņus arī ar personības noslēpumu un vienreizību un izrādes finālā aizvest līdz pat īsti čehoviskai smeldzei. Laikam tomēr visu Visumam nepasūtīsi ar pozitīvo domu spēku... Turklāt kamertonis nemainās mehāniski, kā pārslēdzot mašīnā roceni. Izrādes pērle ir Ingas Siliņas raksturloma - pusaudze Žanete kā atdzīvojusies ilustrācija no psihoterapeitu mācīblīdzekļiem. Čokurā sarāvies ērmīgs radījums, kas sastāv no kapuces, nepareiza sakodiena, brillēm, slēptām krūtīm (par lielu), vienādi lielas mīlestības un niknuma pret saviem vecākiem, vienlīdz daudz kompleksiem un lecīgas pašapziņas. Par izrādes matrici ņemot Latvijas sabiedrībā pēdējā desmitgadē līdz farsam novesto ideju par «līderismu» un «veiksmīgu» dzīvi studijtipa dzīvoklī (radošā sadarbība ar scenogrāfu Reini Suhanovu turpinās), ansamblim izdevies pateikt daudz būtiska par savu laiku un tā cilvēkiem. Bet ne tikai. Finālā dziedātā Jumpravas Ziemeļmeita, šķiet, pieslēdzas pasaules dramaturģijas visu «mazo cilvēku» eksistenciālajam sapnim par laimi. «Kur ir mana Ziemeļmeita?» un Čehova varoņu ilgas «redzēt debesis vienos dimantos» - vai ir kāda atšķirība? Šaubos.
Vērtējums: 5 no 5
Kā tiek panākts, ka viss, ko redzam 1.cēlienā, 2.daļā pārvēršas par kaut ko pilnīgu citu, - tā man ir aizraujoša mīkla. Meikšāns & Suhanovs (režisors/scenogrāfs) ar Valmieras teātra aktieriem vispirms rada uzsvērti (pat ar parūkām!) klišejisku tēlu un situāciju virkni, turklāt slēdzot tos ar groteskas parodijas atslēgu (ir ļoti smieklīgi). Te ir gan mietpilsoniskā apvēlusies klukste, gan pēc hipijiskās jaunības skumstošais ģimenes tēvs «zem tupeles», gan kompleksu mākta briļļaina pusaudze, gan valšķīga krievu blondīne, gan armijnieks, kurš dēlu - gotiskas ievirzes narkomānu - dresē militārā garā, kā arī pozitīvisma sludinātājs - veiksmīga mārketinga guru. Meikšānu par jauna stāsta radītāju nenosauksi - viscaur redzams Mendesa filmas Amerikāņu skaistums sižets. Taču «mūsējo» atpazīstamība ir tiešs trāpījums: klišejas precīzi klājas skatītāja pieredzei, atmaskojot «pozitīvās domāšanas» (viss ir tavā galvā, vizualizē - un tu to iegūsi!) tukšumu un smieklīgumu. Vairākiem aktierdarbiem izvēršoties šedevros, 2.cēlienā notiek grūti definējamas izmaiņas - nemainot tēlojuma veidu, aktieri aizkustinoši, bet nesaudzīgi diagnosticē gan savu varoņu konkrētās problēmas, gan latviešu mentalitāti kā tādu.
Vērtējums: 5 no 5
Ļoti interesanta, nežēlīga, smieklīga, personiski uzrunājoša, iekšā ievelkoša, profesionāli izsmalcināta, ansambliska, noslēpumaina izrāde, ar kuru pašreizējā Latvijas teātra sezonā sacensties var tikai Zelta zirgs Valmierā. Apskaužami radoša režisora un scenogrāfa Reiņa Suhanova sadarbība: daudzas izrādes Valmierā notikušas, publikai sēžot uz skatuves, bet tikai tagad redzams, kādas saturiskas perspektīvas paver šis paņēmiens. Izrāde prasa drosmīgu skatītāju, kurš gatavs sevi ieraudzīt gan psiholoģiska terorista, gan upura lomā. Diez vai esmu redzējusi izrādi, kurā par eksistences šausmām vēstīts tik šķietami viegli, pat jautri. Pēc 1.cēliena vēl varētu glābties, bet ap otrā cēliena vidu jau vairs ne - un tu - zāli atstājot, rodas tāda sajūta - tomēr paliec teātrī kopā ar tiem uz sola sēdošajiem, kuru priekšā tiek aizvilkts priekškars. Tas nekas, ja daži polsteri man likās lieki un ja nervi 1.cēlienā valdīja pār Esteres Burnickas atveidotāju, nevis otrādi. Ļoti labi spēlēja K.Salmiņš, T.Lasmanis, I.Kniploks, I.Puķe, I.Strads, E.Vāne (2.cēlienā), bet burtiski šedevru radījusi I.Siliņa.