Ļoti pretrunīga izrāde. Viss, kas saistās ar Raimondu Paulu - uzveduma ideja, skumjā, maigā un dompilnā mūzika, improvizācija uz klavierēm (ne viņš ir vainīgs, ka nākas saspēlēties ar nedzīvo fonogrammu), fascinējošais monologs, kas uzvilnī mūžības domas, pati viņa klātbūtne uz skatuves, arī Leo Kokles gleznotais komponista portrets, kura kopija redzama izrādē, - ir visaugstākajā cilvēciskajā un mākslinieciskajā līmenī. Ainārs Ančevskis Leo Kokles lomā spēj radīt iespaidu par garīgi stipru, bet maigu cilvēku ar pievilcības - pievilktspējas noslēpumu. (Fiziskais defekts tiek spēlēts labas gaumes robežās.) Kaut kas no nevienkāršotas sapratnes par dzīvi un cilvēku attiecībām redzams arī Mārča Maņjakova (Draugs) un Zanes Dombrovskas (Reza) spēlē. Bet viss pārējais... Sirdi un acis stindzinošs primitīvisms un ārišķības. Tas attiecas uz I. Ābeles un L. Langas scenāriju, E. Freiberga un I. Sluckas režiju, forsēti māksloti klaigājošajiem un skraidelējošajiem jaunajiem aktieriem un studentiem. Kā vispār iespējami tik bezpersoniski un tukši priekšstati par mākslu, padomju represīvo režīmu, bohēmu, galu galā - cilvēka dzīvi? Neviens jau neprasa, lai Nacionālā teātra izrādē par gleznotāju būtu ģeniālas atklāsmes, kā savulaik Lietuvā, kur tapa J. Vaitkus Sapņu piligrims (par Čurļoni) vai E. Nekrošus Pirosmani. Un tomēr.
Vērtējums: 3 no 5
Koncertstāsts, kas atstāj ļoti pretrunīgu iespaidu. Leo Kokles intriģējošā personība, pretrunīgais laikmets un spilgtie laikabiedri ir bezgala pateicīga viela teātrim. Arī izrādes sākuma aina, kas visu turpmāk redzamo piesaka kā sapni vai vīziju un Kokles sagumušajam stāvam liek izslīdēt it kā no klavierēm, ir cerīgs apsolījums. Diemžēl visu tālāko iestudējumu režisori E. Freibergs un I. Slucka organizējuši kā Kokles dzīves faktus ilustrējošu norišu virkni, kurā mijas neiedomājamas klišejas (piemēram, pelēkā tērptas veļas mazgātājas uz lielformāta Staļina fona kā padomju režīma upuru simbols) ar visumā artistiskām 50.-60. gadu bohēmas «masu ainām». Izrādes aktieru ansamblis darbojas pēc labākās sirdsapziņas. Gan M. Egliens, gan A. Ančevskis titullomā ļoti labi dzied un spēj radīt interesi par savu varoni kā vientuļu un sarežģītu personību, pat par spīti tam, ka režisori liek viņiem dekoratīvi darboties ap molbertu, imitējot gleznošanu, aizmirsuši vienu no teātra pamatpatiesībām - ja uz skatuves jātēlo Mocarts, aktieris nedrīkst spēlēt klavieres. Izrādes būtiskākā kvalitāte - Raimonda Paula personiskā, siltā un daudzkrāsainā mūzika un paša komponista klātbūtne uz skatuves, neuzkrītoša, bet šoreiz obligāta.
Vērtējums: 2 no 5
Izrāde raisa spēcīgas jūtas, kā katra lieta, kurā sajaucas izkāpinātas pretrunas. Ideja iestudēt Leo Kokles stāstu ir lieliska. Lielisks ir arī Raimonds Pauls, kura monologs par L. Kokli un mūzika aizkustina. Hitu meistars ir līmenī - izrādē ir vairākas dziesmas, kas droši vien drīz skanēs mūzikas topos. R. Pauls, klavieres un gaismas ir viss, kas vajadzīgs, lai pirmā cēliena sākums kļūtu par mākslas notikumu. Bet tas, kas notiek ap R. Paulu, izrādi liek vērtēt neglaimojoši. Fonogramma viņa klavierspēli burtiski aprij. Ingas Ābeles un Liānas Langas librets dekoratīvi pārstāsta L. Kokles dzīves faktus. Edmunda Freiberga un Ināras Sluckas režija ir ilustratīva, par galvenajiem izteiksmes līdzekļiem izvēloties ķermeņu ņirboņu deju numuros (horeogrāfs Alberts Kivlenieks) vai dekoratīvu deklamāciju. Izrādei nav stāsta - ne par neparastu likteni, ne lielu mākslinieku, ne traģisku laikmetu, ne, galu galā, bohēmu. Uz vārda jānotic, ka šajā dzīves ķēķī neobligāti pļāpājošie ir lielas personības. Atsevišķi aktieri (otrajā sastāvā - Ainārs Ančevskis, Zane Dombrovska, Lolita Cauka; pirmo neesmu redzējusi) savas lomas iznes, tomēr jēgu izrādei kopumā nespēj piešķirt. Tas galu galā ir režisora darbs. Par L. Kokli, mākslu un bohēmu daudz vairāk iespējams uzzināt no izrādes programmiņas nekā no izrādes.