Kādēļ, jūsuprāt, XXI gadsimtā vēl arvien ir aktuāli pētīt 1940. gada notikumus un grāmatas?
Pats esmu no Latvijas, un šai grāmatā bija kas dīvains: iznākusi 1940. gadā, krievu valodā, cildina neatkarīgās Latvijas grāmatniecību, un Ulmanis uz vāka. Kad sāku atšķetināt Grāmatas Latvijā intrigu, atklājās diezgan dramatisks stāsts. Starpkaru Latvijas vēsture vispār ir manas intereses lokā - esam ar Juriju Abizovu un Borisu Ravdinu izdevuši piecsējumu katalogu Krievu prese Latvijā. Pats neesmu ne Latvijas vēstures, ne literatūras speciālists, bet ir grūti nodalīt Latvijas krievu kultūru no latviešu kultūras. Šīs saistības apzināšanās dod svaigu skatu uz daudzām pazīstamām lietām.
Kādi ir jūsu galvenie secinājumi saistībā ar šo grāmatu?
Satriecoši. Aiz šīs grāmatas pavērās vesela tā laika filozofija, dzīves skatījums un drāma, cilvēku likteņi. Var nojaust, kā tolaik mainīgā starptautiskās politikas dzīves dinamika iešifrēta grāmatas faktos, vārdos un uzskatos, šim izdevumam kļūstot par sava laika likteņa biedru.
Tajā ir daudz paradoksāla, sākot ar to, ka grāmatiņas izvirzītie mērķi netika sasniegti. Tas gan manās acīs ne drusku nemazina šo mērķu nozīmi. Esmu bijis 1968. gada Čehoslovākijas notikumu liecinieks, un šai grāmatā man kļuva skaidrs, ka latvieši 1940. gada situācijā uzvedās apmēram tāpat kā čehi 1968. gada pirmajos mēnešos. Tas ir, turējās pie savām nostādnēm, lai cik tās būtu nolemtas neveiksmei. Acīmredzot vienkārši tāpēc, lai būtu godīgi pret sevi. Lai gan, protams, bija arī cerība. 1940. gada martā šeit neviens nespēja nojaust, kas notiks 1941. gada jūnijā vai pat tā paša gada jūnijā. Mans secinājums ir, ka šī grāmatiņa parāda godīgu, inteliģentu saprašanās mēģinājumu.
Rodas iespaids, ka Latvijas valdība gribēja ar Padomju Savienību sarunāties kā džentlmeņi?
Pilnīgi pareizi. Viņi bija labvēlīgi, taktiski un ar cieņu pret to varu, kas šeit bija ielauzusies. Potenciāli tā jau varēja šeit uzvesties arī citādi. Teorētiski tas ir iespējams, un cilvēkiem raksturīgi ticēt labākajam. Turklāt kā valsts saimnieki viņi pret saviem viesiem izturējās pieklājīgi brīdinoši un centās tos izglītot. Saprotiet to situāciju: atnāk sarkanarmieši, kam šautenes plecā pakārtas striķītī - viņiem pat siksnu nav. Viņi neprot lietot tualeti un ūdens klozetu uzskata par mazgāšanās izlietni. Un šī grāmata šādiem cilvēkiem rāda, kā vienas paaudzes laikā zemnieku nācija izaug par šo - par Eiropā pirmo nāciju, ja rēķina drukātos izdevumus uz vienu iedzīvotāju. Viņi it kā saka: lūk, ar ko jums ir darīšana. Saprotams gan, ka šādu atziņu ietekme bija vāja.
Jūsuprāt, šī grāmatiņa tā laika vēstures sapratnei uzliek kādus jaunus uzsvarus?
Drīzāk tā piešķir it kā vairāk miesas mums jau zināmajam. Es lietoju lielisku Latvijas vēsturnieku darbus - Edgara Andersona, Aivara Strangas un citu, un vispār cenšos sekot Latvijas historiogrāfijā notiekošajam. Tikai pavisam neliels pārmetums man ir, ka vajag vairāk pētījumu publicēt krievu valodā - vajag tulkot Andersona, Strangas, Ērika Jēkabsona, Heinriha Stroda, Jāņa Stradiņa u. c. darbus. Es Stenfordā salīdzinu, kas Baltijas vēstures jautājumos tiek publicēts Maskavā, ar to, ko publicējat jūs. Un runa nav pat par atšķirīgu ideoloģiju - jūs gluži vienkārši pasaulē nedzird. Un kad mūsu bibliotēkā nākas taupīt vietu, tad, lai kā man tas nepatiktu, aizvāc grāmatas latviešu valodā, to vietā liekot grāmatas krievu valodā. Jo amerikāņi krieviski prot lasīt, bet latviski gan ne.
Pēdējā laikā esmu iegrimis Latvijas vēsturē un sapratis, ka visu mūžu neesmu nodarbojies ar gluži īsto lietu. Šie interesantie stāsti, dramatiskie likteņi! Šie cilvēki, kas šķiet pilnīgi piederīgi latviešu kultūrai, un tad pēkšņi viņu ceļš krustojas ar kaut ko ļoti krievisku. Es runāju no krievu vēsturnieku viedokļa: viņiem šo materiālu zināt ir vienkārši obligāti nepieciešams. Jums ir viņiem jāpalīdz to uzzināt.
Ir, piemēram, Vēsturnieku komisijas Rakstu sērija.
Jā, viņi pavisam nedaudz izdod arī angļu valodā, bet, saprotiet, ir jāizdod krieviski. Galvenais, lai latviešu vēsturnieku balsi dzirdētu un saprastu. Un atkal - ne galvenokārt kā ideoloģisku uzstādījumu, bet gan tāpēc, ka īstiem krievu zinātniekiem, to izlasot, automātiski koriģēsies pieeja viņu pašu darītajam. Pat ja tam nav tieša sakara ar Latviju, jau tas vien, kādā valodā pētījums uzrakstīts, liecina un māca krievu lasītājam šo kultūru. Ir jau budžeta grūtības un tamlīdzīgi, bet tās tomēr ir vērtības, kas sniedzas pāri gadiem. Tas ir ieguldījums nākotnē. Hokejs un mākslinieki valsts tēlam ir nozīmīgi, tomēr vēsture ir vēl svarīgāka.