Sērīgais tonis, ar kādu tiek vēstīts par kārtējā Latvijas pārtikas uzņēmuma nonākšanu ārvalstu īpašnieku rokās, liekas balstīts sentimentālā pārliecībā, ka, lai nu ko, bet pārtiku jau nu mēs mākam ražot, un, ja jau pat šajā «frontē» nākas atkāpties, tad ko nu vairs... Šādām bažām ir pamats, ja redzam, ka uzņēmums tiek nopirkts, lai to vēlāk likvidētu kā konkurentu, vai tas tiek «izslaukts» un zaudē resursus attīstībai. Bažām būtu pamats, ja pārtikas ražošana Latvijā vispār grimtu, jo jāatzīst - tēze «mūsdienās visu var importēt, bada jau nebūs» ignorē to, ka importa kāpināšana nav laba lieta. Bet, ja šādi procesi nenotiek, un pagaidām nekas par tādiem neliecina, tad gribas teikt, ka Latvijā ražots pārtikas produkts nekļūst negaršīgāks tikai tāpēc, ka mainījies akcionāru sastāvs. Peļņu gūst ārzemnieks? Tas ir principiāli sliktāk, nekā ja pircējs veicina ikdienā daudz lamātu pašmāju oligarhu turību?
Rūpēm par ekonomisko neatkarību ir jēga, arī izslavētā globālisma laikmetā. Tomēr tad lielākas bažas raisa banku un finanšu sistēmas piederība. Jo vietējiem bāleliņiem var piederēt kaut visi pārtikas (kokrūpniecības utt.) uzņēmumi, tomēr ārvalstu bankas var nogremdēt, piebremzēt (atsakot finanses)jebkuru no tiem. Valsts nevar liegt ārvalstu bankām strādāt Latvijā, tomēr krīze, šķiet, devusi daudz vielas pārdomām par finanšu sektoru regulējošo mehānismu uzlabošanas nepieciešamību.