Liktenīgā tikšanās
«1957.gada vasarā pēc vidusskolas beigšanas man, lauku puikam, vajadzēja domāt, ko darīt tālāk? Mamma gribēja, lai Lauksaimniecības akadēmijā mācos par agronomu, tomēr viena nejauša tikšanās krasi izmanīja visu manu dzīvi. Tajā vasarā Rīgā notika Vissavienības skolēnu spartakiādes sacensības. Pirms tām jaunos sportistus no Latvijas malu malām aizcināja uz mačiem Rīgā. Es atbraucu no Kandavas un trīssoļlēkšanas sacensībās izcīnīju ceturto vietu. Pat nezinu kāpēc, bet arī mani atstāja treniņnometnē Rīgā.
Tās laikā notika pārbaudes sacensības, kurās pirmo reizi metu šķēpu, sasniegdams 44 ar pusi metrus. Nezināju, kas ir krustsolis un kā pareizi ir jāmet, tomēr uzvarēju visus Elmāra Krūzes audzēkņus no šķēpmetēju grupas. Rezultāts gan bija viduvējs, un Vissavienības mačiem mani nepieteica. Aizbraucu mājās. Rīgā atgriezos uz eksāmenu laiku, lai iesniegtu dokumentus Lauksaimniecības akadēmijā. Nejauši uz ielas sastaptais skrējēju treneris Imants Gailis izmeta: «Zini, Elmārs teica, ka tu jau nu gan nebūšot šķēpmetējs...» Tas tik ļoti aizskāra manu lauku puikas pašcieņu, ka atteicos no domas mācīties par agronomu un iesniedzu dokumentus fizkultūras institūtā.»
Sīks lauku zēns
Iestājeksāmenos Jānis par specializāciju izvēlējies augstlēkšanu, jo šajā disciplīnā spējis sasniegt studentam nepieciešamo 3.sporta klases rezultātu. «Biju sīks un kalsns lauku zēns - 174 cm garš un 68 kg smags. Studiju gados pastiepos par sešiem centimetriem, un vēlāk mans «kaujas» svars jau bija 93 kilogrami. Paveicās, ka nokļuvu šķēpmetēju grupā pie Valentīna Mazzālīša. Viņš tolaik bija iesācējs treneris, kurš vēlējās sevi apliecināt. Grupā izveidojās ļoti nopietna iekšējā konkurence, jo visi daudz un apzinīgi strādājām. Izpildījām daudzpusīgus vingrinājumus, kas palīdzēja nostiprināt visas muskuļu grupas. Pieņemu, ka tieši tāpēc karjeras laikā man izdevās izvairīties no nopietniem savainojumiem. Tehniskas kustības man jau bija dabas dotas. Latvijā konkurences elpu izjutu visus četrus gadus, kamēr sasniedzu 80 metru atzīmi. Piektajā treniņu gadā Taškentā uzstādīju PSRS rekordu - 86,04 metrus.»
Lūsis uzskata, ka, tehnikai pilnveidojoties, šķēpmešanas pamatprincipi neesot mainījušies. «Biomehānikas būtība jau saglabājusies. Pārceļot šķēpa smaguma centru par četriem centimetriem, sākumā tik tiešām šķēpi pikēja. Kad uzlaboja šķēpu kvalitāti, tie atkal sāka planēt. Vienīgā atšķirība, ka beigu fāzē šķēps tomēr ieduras zemē. Rezultāti atkal ir pāri 90 metru atzīmei.»
Par krieviem un armiju
Dzīves līkloči Jānim Lūsim bijuši pretrunu pilni. Lai izvairītos no armijas pēc studiju beigām, viņš piekrita pārstāvēt armijas sporta klubu, vēlāk kļūstot par CSKA un PSRS izlases galveno šķēpmetēju treneri. Par spīti nelāgajām bērnības atmiņām.
«Māte patiesību no manis slēpa. Viņa teica, lai biogrāfijā rakstu, ka tēvu nogalinājuši bandīti. Precīzu notikumu gaitu man tikai pavisam nesen atstāstīja lieciniece, lai gan mēs, puikas, jau paši piedzīvojām, kā mūs izliek no mājām. 1945.gadā Kurzemes katlā krievi ienāca tikai 11.maijā. Viņi uzskata, ka mūs atbrīvoja no fašistiem, bet ko tad paši darīja? Izlaupīja mūsu mājas, atstājot ģimeni bez mantības un mani bez tēva. Kad tēvs iebilda, mamma palika viena ar diviem bērniem.»
Ģimenes vēstures notikumu precīzs atspoguļojums padomju laikā varēja pārvilkt pāri svītru visai Lūša karjerai. «Mamma visu nestāstīja, lai man nebūtu lieku problēmu. Baltiešus jau tāpat uzskatīja par neuzticamiem. Ja rezultāti bija līdzīgi, priekšroka vienmēr bija krievam. Turklāt man radu Amerikā ir vairāk nekā Latvijā. Aiz okeāna dzīvo četras māsīcas un brālēns. Reiz māsīca ierunājās, vai negribot palikt Amerikā, bet es to nopietni neapsvēru.»
Būdams CSKA un PSRS izlases treneris, Lūsis vienubrīd kļuvis par disidentu. «Armijas vadība mudināja, lai, izmantojot dienesta stāvokli, labākos metējus no citām biedrībām pārvilinu uz CSKA. Kad atteicos, mani steigšus centās demobilizēt. Paglāba CSKA kadru daļā strādājošais latvietis Jānis Tutins, kurš palīdzēja nokļūt trenera darbā Madagaskarā. Tur gan izbaudīju visus trešās pasaules valsts «labumus». Pārslimoju vēdertīfu, redzēju, kādā nabadzībā dzīvo cilvēki. Finansiāli gan biju ieguvējs. Maksāja 600 dolāru mēnesī, kas tolaik bija 1800 rubļu.»
Svinēs Valmierā
Atgūtās neatkarības pirmssākumos Lūsis iesaistījies komercdarbībā, atverot veikaliņu Krišjāņa Barona un Pērnavas ielas stūrī. Taču īres noteikumi strauji mainījušies un Jānis drīz sapratis, ka viss orientēts uz mazo uzņēmēju izspiešanu no tirgus. Pēdējos gadus viņš intensīvi strādā lauku mājās. «Paldies dievam veselība turas. Laukos jau vienmēr būs ko darīt. Izkustēties sanāk katru dienu. Ar Olimpiešu sociālā fonda gādību un pensiju izdzīvošanai pietiek. Ja būtu palicis Rīgas dzīvoklī, tad gan nevarētu savilkt galus kopā.»
Lūsis joprojām iesaistās šķēpmešanas aktivitātēs. Viņš ir konsultants Latvijas Šķēpa mešanas klubā. 23.maijā Valmierā notiks gadskārtējās Jāņa Lūša un Ineses Jaunzemas rīkotās šķēpa mešanas sacensības. Tad plānots plašāk svinēt 70.jubileju. Atbraukšot septiņi vai astoņi olimpiskie čempioni, arī Minhenes cīņu biedrs vācietis Klauss Volfermans, ar kuru pēc karjeras beigām izveidojušās draudzīgas attiecības.
Atvadāmies no Jāņa, un pie mājas jau pieripo kolēģa automašīna. Visu laiku izcilākais Latvijas sportists Jānis Lūsis joprojām ir pieprasīts.