Dumji un vēl dumjāk - tā raksturojamas Ziemeļkorejas izdarības pēdējā pusgada laikā, kas pāraugušas bruņotā konfliktā ar karavīru un civiliedzīvotāju upuriem Dienvidkorejas pusē. Jebkādas paškritikas druskas zaudējušais Phenjanas diktators Kims Čen Irs notiekošo acīmredzot uzskata par stratēģisku gudrību, bet pārējā pasaule nododas minējumiem, ko šie Phenjanas mājieni nozīmē - te ar torpēdu, martā nogremdējot Dienvidkorejas karakuģi Cheonan, te ar jaunu atombumbu, ko viņš urāna bagātināšanas rūpnīcas veidolā noplivināja gar Stenfordas profesora Zigfrīda Hekera un rietumu pasaules acīm, te jau ar Dienvidkorejai piederošās Jonpjonas salas apšaudi. Ticams minējums ir, ka pie vainas būs Kima pavalstnieku ieilgušais ideoloģiski motivētais gavēnis. Bet visam ir savas robežas, un pilnīgi no propagandas vien pārtikt nespēj pat rūdīti komunisti. Tāpēc Kima pašreizējā ārprātīgā žestikulācija vismaz vienā tās aizplīvurotajā nozīmē ir mājiens Amerikas virzienā: dodiet ēst! Ka šāda iemesla dēļ šaut uz tautiešiem plaukstošajā kaimiņzemē dienvidos ir dumji un necilvēcīgi, ir pārējās pasaules, bet ne komunistiskā mafioza loģika.
Redzot Ziemeļkorejas ekonomikas totālo izgāšanos un ne visai proletāriskā Kimu klana nostiprināšanos varas elitē, jaunākajam Kimam kopā ar tanti šoruden saņemot ģenerāļa pakāpi ar drošu norādi uz varas pēctecību, tikai bada vai ideoloģijas aizmiglotam skatam varētu nebūt skaidra oficiālās Phenjanas divkosība un morālā bezprincipialitāte. Attiecīgi jebkāda piekāpšanās Ziemeļkorejai līdzšinējās prasībās no piecu pilnvaroto starptautisko sarunu risinātāju puses ir nepieņemama: vispirms Phenjanas apņemšanās un pretimnākšana saistībā ar prasīto kodolatbruņošanos, un jau pēc tam palīdzība. Cita loģika rietumiem nav pieņemama. Otra alternatīva - Pavlova suņu loģika, ka jākož rokā tam, kas baro, un jāpieluncinās tam, kurš sit, - ir mūsu kultūras un visa cilvēciskā pretmets, un tieši to saviem pilsoņiem un jebkuram citam cenšas uzspiest Phenjana.
Ziemeļkorejas militāristu paziņojums, ka tās «tradicionālā reakcija» ir kost rokā, kas pastiepta viņiem izdevīgai sadarbībai (kaut ar stingriem noteikumiem), ir vienīgi apliecinājums tam, ka kompromiss nav iespējams, un šāda tradīcija ir laužama. Dienvidkorejas ilgcietība un labvēlība pret savu sarkanajā drudzī aptrakušo kaimiņu ir nepārprotama. To pierāda ne vien par spīti nepateicīgajiem kodieniem turpinošā palīdzība, kur un kā vien iespējams, bet arī milzu ieplānotās summas, ja nāktos segt ziemeļu tautiešu integrēšanos atpakaļ normālā pasaulē. Ar varu mīļš nebūsi, un ziemeļnieku sāktā bumbošanās pierobežā abām pusēm un iesaistītajai Ķīnai, ASV, Japānai un Krievijai ir jāaptur, cik tik ātri var. Tomēr ar nepārprotamu attieksmi, ka tas nenozīmē ne soli atpakaļ prasībās par atbruņošanos.