Latvijā ir tēvi, kas smērē brokastu maizes pusaudžiem un vieni rūpējas par bērnudārzniekiem. Ir tēvi, kuri bez sievietes atbalsta gādā par vairākiem bērniem. Māra stāsts, iespējams, ir visskaudrākais. Cits vīrietis sen savu slimo bērnu būtu atdevis «valstij». Katra mazā diena kā liels izaicinājums cilvēka spēju pārbaudei.
No gada vecuma
«Kājiņa viņam krīt laukā no locītavas bļodiņas. Ko es tur varu ielikt vietā, es taču nezinu, nav man mājā arī rentgena. Ieceļu viņu ratos, un viss,» nosaka Māris Sermukšs. Viņa virtuve ir tīra, smaržo svaiga kafija un paša ceptās plānās pankūkas ar magoņu sēkliņām. Ir lietas, ko ģimenē uzņemas darīt sievietes, - veļa, ēdiens, kopā būšana. Māris atzīst, ka viņam «laikam tāds liktenis». Dzemdību traumas dēļ vecākajam dēlam Andrim traucēta nervu sistēma, loceklīši kustas citādi nekā citiem, pie viņa runas jāpiešaujas. Andris ar pasauli sazinās sociālajos tīklos, ar vienu pirkstu uzsitot pa taustiņiem. Viņa rakstītais apliecina, ka sakropļotajā ķermenī mājo skaists gars, viņa zināšanas par pasauli ir dziļas, vārdu krājums - plašs, domas ir gaišas.
Māra dēls Andris ir kā visi, tikai citāds: «Gultiņā ieliku, visu nakti negulēju, skatījos ik pa laikam, vai nav nosmacis mans dēliņš, vai spilvens nav par mīkstu.» Tēvs Andri aptek no gada vecuma. «Ķemeros ir Meža māja, kur tiek uzņemti bērniņi no triju gadu vecuma. Krievu laikā tādu bērnu iespundēja istabā, tā viņi tur eksistēja četrās sienās.» Māris tā nav bijis ar mieru. Cerībā uzlabot dēla veselību izbraukājis visu bijušo Padomju Savienību - Alma-Atu, kur bijusi pieejama adatu terapija, Ļeņingradu, Maskavu, kur veselības institūtos mācīja, kā likt strādāt bērna loceklīšiem, kā sarunāties ar bērnu, kurš izdveš tikai skaņas. Viens pats svešā pilsētā ar slimu bērnu uz rokas. Pats ceļā mazgājis dēla drānas, pabarojis.
Pēc Maskavas klīnikas apmeklējuma Andris sācis staigāt, bet tad kaut kas kājiņām noticis, atkal vajadzējis sēdināt ratiņos. Izkāpuši no lidmašīnas, vajag tikt līdz viesnīcai, bet Andris pasaka, ka esot piekusis un nespējot paiet ne soli. «Man koferītis līdzi, kur abu drēbes, un vēl dēlu nesu... ak šausmas...» Sakot vārdu «šausmas», Māris pasmaida - nu, re, ko mēs, Andri, visu esam kopā pārcietuši. Nekādas vainas. Viņš stāsta aizgūtnēm, bet ik pa laikam noslauka asaras - nevari saprast, vai smejas vai raud.
Sešus gadus Māris kopis savu sievu, Andra mammu, cīnījies par ģimenes izdzīvošanu. «Vai, ku' traki bija... Mieloma bija, sapostīja kaulu smadzenes. Zāles dārgas, par vienu zālīti vien 120 latu... un citas zāles arī, slimnīcas, sanatorijas.»
Pusdienas visiem
Kandavā uzaugušais Māris ēst gatavot prot jau no otrās klases. Mamma strādājusi par galveno agronomi, bijusi darbos vienā laidā. Brālis gājis bērnudārzā, māsa skolā mācījusies pirmajā maiņā, bet Māris, kam uz skolu bija jāiet pēcpusdienā, visiem gatavojis pusdienas. Vismaz divus ēdienus katru dienu. «Tā iemācījos gatavot, ka sievietēm mutes paliek vaļā. Arī Andra mammai iemācīju gatavot ēst, i tortes cepu, i pīrāgus, visu ko!»
Un kas ravē dārzu? «Neviens. Es kaplēju ar kapli,» Māris apmulst. «Man teica, ka esmu pats labākais kaplētājs Allažos. Baigi žigli, precīzi, burkānus arī esmu iemanījies retināt - kā iesēju, tā aug.»
Sieva jau bijusi slima, kad viņš apkārtējiem taisījis žogus un vārtus, «pelnīju un vēl, dullais, pienu pa starpām slaucu. Mums bija desmit govju, tiku pats galā. Tagad ar trušiem ņemos».
Pēc mātes nāves pasliktinājusies Andra veselība. Pirms tam viņš staigāja patstāvīgi, iemācījās braukt ar siena vālotāju, pagastam pļāva zāli ar traktoru, bet tagad bez tēva palīdzības pat nevar paēst, noturēt rokās karoti. «Ar Andri man tagad tā pēdējos divus gadus,» nosaka Māris. «Agrāk uzliku ēst, viņš pats aizslēdza durvis, izgāja ārā, aizbrauca ar ratiem, kā vajag dzīvoja, varēju braukt mājās, kad gribēju, un viss notika.» Pats Andris gan iebilst, esot gana patstāvīgs. Ja kaut ko vajagot un tēva nav mājās, tad sērfojot internetā un uz viņa mobilo telefonu aizsūta ar vienu pirkstu rakstītu īsziņu.
Pārbaudījums stiprajiem
Jaunākais dēls Aigars, kurš darbojas ar kino lietām, ir filmējis brāli kinolentē par cilvēkiem, kuri ar dzīvi galā tiek, izmantojot ratiņkrēslu, stāsta Māris. Arī mazdēls Lauris ir iemanījies Mārim un Andrim palīdzēt - ieliek onkuli ratos, atgāž atpakaļ un kā īsts bārddzinis ar glanci noskuj bārdu. «Mazdēli Dāvis un Lauris neapjūk Andra priekšā, bet izturas kā pret veselo, aiznes uz pirti, nomazgā, man jau arī pagrūti cilāt. Kad biju dūšīgāks, tad jau gan tiku galā pats,» Māris papliķē dēla vēderu. «Sāc te man apvelties, resns paliec, ko? Būs jāpāriet uz kāpostu diētu!» pasmejas. «Es savu puisīti no dzimšanas uz rokām nēsāju.»
Mārim daudzkārt ir teikts: nu kam tev to slimo vajag, mocīties te un ņemties? Aizsūti uz pansionātu! Reiz atnākusi pagasta sociālā darbiniece ar kolēģi no Siguldas, abas, redzot kā Māris cilājis dēlu no gultas ratiņos, līdzjūtībā pieklājīgi, iepriekš atvainojoties, ka meklējot īstos vārdus, iejautājušās par to, kas būs vēlāk. Cik ilgi pašam būs spēka dēlu izcilāt? «Nu nav tik viegli izcelt,» viņš piekrīt. «Jā, viena tur raksta, raksta kaut ko, es prasu - ko ta' jūs tur rakstāt, sodīs mani, vai? Neko neatbildēju. Katrs var domāt, ko grib.»
Māri, vai Dievs ir? Ir, ir! «Tik daudzreiz dzīvē esmu glābts, ka to nevar pat aprakstīt, - neeju lūgt, Pats no manis paņem, Pats man dod. Reiz slīku - peldēju, peldēju un piekusu, grimu. Krastā neviena cilvēka. Pēkšņi - kur gadījies, kur ne - viens aiz matiem izrāva. Kad Andrim palika sliktāk, prasīju tuviem cilvēkiem: par ko man tā - tikko sešus gadus cīnījos ar sievas slimību, un tagad atkal tas pats? Katrs atbildēja vieniem vārdiem - tā pārbauda stipros.»