«_Одни кладбища и расстрелы_,» proti, vieni vienīgi kapi un nošaušanas. Joka būtība bija faktā, ka viņiem bija rādīti Brāļu kapi, bet pēc tam Rundāles pils, un runa, protams, nebūt nebija par nošaušanām, bet Rastrelli. Šonedēļ Tūrisma attīstības valsts aģentūra prezentēja jaunāko Latvijas tūrisma tēlu. Par saukli izraudzīts «Latvia: best enjoyed slowly» («Latvija. Baudīt nesteidzoties»). Pret lēnumu kā īpaši izceļamu Latvijas pievilcības noslēpumu man nav nekā iebilstama. Man šķiet, ka vairākums lietu, kas patiešām labas, kaut kādu iemeslu dēļ mēdz būt lēnas. Lēnām lasīta vai lasāma grāmata, lēni izgaršota maltīte, rakstīšana ar roku iepretī klabināšanai ar datoru, pastaiga pret skrējienu, velosipēds pret auto, vilciens pret lidmašīnu, visbeidzot - lēna un skumja melodija pret ņipru un ātru (nu, labi - pēdējais novērojums droši vien ir pārāk personisks un izriet tikai no mana temperamenta).
Ne reizi vien, atgriežoties mājās no ārzemēm un uzlūkojot Latvijas ainavu, esmu mēģinājis uzskaitīt pazīmes, kas manās acīs to padara tik īpašu un nesalīdzināmu. Laika gaitā esmu ar sevi vienojies, ka tie ir «īsumiņi un garumiņi» jeb absolūta iepriekš neparedzama neregularitāte. Viss te šķiet tik tuvu, bet štruntīgo ceļu dēļ tomēr tik tālu, īstu kalnu jau mums nemaz nav, bet slēpot te brauc pat no Lietuvas, lauks pārvēršas mežā, mežs - purvā, purvs - laukā, lauka vidū - vai nu ezers, vai ozols, vai elektrības stabs, bet aiz lauka - dūmakā tīta ieleja un mākoņi, kas izliekas par kalniem. Ātri skrienot, šo mērogu dažādību var arī nepamanīt, jo viss jau tik tuvu.
Šo sajūtu var izlasīt arī jaunajā tēla logotipā, kas precīzi raksturo, ja tā var teikt, pastāvošo lietu dabu. Tomēr, manuprāt, ir kāda problēma - tas izsaka vienīgi to, ko mīlestības aklumā spējam saredzēt mēs paši, bet nespēj apslēpt to, ko ieraudzīs citi. Piemēram, pat pašiem latviešiem bieži vien neizprotamos datumos izkārtos valsts karogus ar sēru lentām. Tikai nepārprotiet, es negrasos par to smieties, un nav jau arī nekā smieklīga. Lonely Planet Latvijas ceļvedī jau sen vajadzēja ieviest izskaidrojošu kalendāru par visām sēru un piemiņas dienām, lai iebraucējiem nerastos iespaids, ka viņi mūs nelūgti iztraucējuši pēc nupat notikušas valsts mēroga traģēdijas. Reiz Rīgas Jaunatnes teātrī bija izrāde Gaidīšanas svētki. Veras Singajevskas tēlotajai varonei pazuda kaķītis, un kāds no bērniem - arī pieauguša aktiera veidolā - sāka priecīgs sist pa lāpstu un saukt: «Kapu svētki! Kapu svētki!» Pārējie viņu ātri vien apklusināja. Taču latviskais vārdu salikums «kapu svētki» man patīk daudz labāk par visām mirušo piemiņas dienām kopā, un ko gan citu, ja ne dzīvu cilvēku svētkus var saskatīt dienās, kad pie pašiem kapu vārtiem tiek sarīkots gadatirgus, kurā ikviens loterijā var laimēt krāsu televizoru vai mīksto dzīvnieku. Ja vien, protams, vēl ir dzīvs. «Savāc zīmodziņus/uzlīmes no visām Latvijas sēru un piemiņas dienām un tiksi uz kapu svētkiem!» tāds varētu būt nākamais piedāvājums Latvijas viesiem.