Unikāli materiāli
Gatavojoties jubilejas izstādei Rīgas Kinomuzejā, no Leimaņu ģimenes arhīva saņemti unikāli kinomateriāli, kurus ar amatieru kino kameru filmējis pats Leonīds Leimanis. Jaunatklātās amatierkino formāta lentes ietver ne tikai Leimaņu ģimenes hronikas no dažādiem laika posmiem (aptuveni 1940.-1960. gadi), bet arī Leimaņa pirmos mēģinājumus stāstīt stāstus ar kino līdzekļiem. Māksla dažādās tās formās - kino, teātris, mūzika, zīmēšana - Leimanim bijusi tuva jau kopš bērnības. Par savu profesionālās darbības jomu viņš vispirms izvēlējās teātri un ar spilgtām raksturlomām izcēlās uz Strādnieku un Dailes teātra skatuvēm. Jau kopš bērnības Leimanis daudz fotografēja, kas neaprobežojās tikai ar uzņēmumu uzkrāšanu ģimenes fotoalbumā. Leimaņa un viņa sievas Elvīras veidotās fotogrāfijas Dailes teātrī 30. gadu otrajā pusē un 40. gadu sākumā ir būtiska liecība par šī teātra vēsturi.
Pirmā nopietnākā saskarsme ar kino Leimanim bija 1934. gadā, kad viņš filmējās galvenajā lomā skaņu filmā Daugava. Taču teātri Leimanis atstāja tikai 40. gadu otrajā pusē, lai sāktu darboties profesionālajā kino. Tādēļ jauniegūto kinomateriālu vērtība ir vēl lielāka, jo daļa no tiem tapuši laikā, kad Leimanis vēl kino aprindās nebija pazīstams. No vairāku stundu garā materiāla skatītājiem tiks piedāvāta nepilnu 30 minūšu programma, kurā iekļautas divas Leimaņa izveidotas īsfilmas un fragmenti no nesamontētiem filmējumiem.
Divas īsfilmas
Leimaņa filmu dalībnieki bijuši viņa tuvinieki un arī viņš pats. Abas Leimaņa izveidotās filmas tapušas laukos. Krāsaino filmiņu ar iemontēto titru Saule un prieks varam uztvert kā inscenētu darbu. Tajā ir divi aktieri - meitene un zēns, viņiem ir kostīmi - tautiskas drēbes, filmas sižetu veido abu tikšanās kādā saulainā pavasara dienā idilliskā ainavā. Ar lineāri veidotu filmas montāžu tiek atainota bērnu tikšanās un kopīgās spēles. Filma demonstrē Leimaņa zināšanas par montāžas gramatiku, interesi par kadra un mākslas darba kompozīciju.
Otra filma uzņemta uz melnbaltas lentes un ir dokumentāls stāsts par Leimaņa tuvinieku ikdienu. Nelielās montāžas epizodēs ģimenes locekļi darbojas ikdienas lauku darbos. Toties Leimanis - aktieriski un manierīgi - nodarbojas ar mākslu: zīmē portretu. Šajā filmā Leimanis izmēģinājis tehnisku triku, spēlējies ar jēgas radīšanu montāžas frāzes ietvaros, kameras leņķiem. Tehnisks paņēmiens epizodē ar piena pudeļu mazgāšanu, izmantojot stopkadrus, te pielietots komiskam efektam un filmas veidotāja prasmju parādīšanai. Ar noslēgumā likto titru - «Filmu uzņēmis Leonīds Leimanis» - autors spēlējas ar uztvērējiem.
No nesamontētajiem materiāliem izveidotajā izlasē daudz Leimaņu ģimenes ainu, dabas filmējumu un arī nelieli paša Leonīda Leimaņa portreti. Te jūtama arī viņa patika atrasties kameras priekšā, par ko liecina mazas epizodes dažādos laika posmos, te viņš redzams gan nodarbojamies ar sev tuvo zīmēšanu, gan koķetējam ar kameru, rādot dažādas grimases. Šie materiāli liecina, ka kamera Leimanim nebija tikai aparāts, ar kura palīdzību tika slīpētas tehniskās iemaņas, bet arī veids savas ģimenes dokumentēšanai. Šīs filmas līdz ar fotogrāfijām veido Leimaņu arhīvu.
Šo kino materiālu parādīšanās ir jauns apliecinājums Leonīda Leimaņa mākslinieciskajām interesēm un nenovērtējams papildinājums vēsturiskajām liecībām par izcilu personību Latvijas kultūrā.