Nejaukt cēloņus ar sekām
1. Jo koši šī vispārināšanas slieksme izpaužas debatēs par eirozonā notiekošo (precīzāk - vai un kad mums tai pievienoties). Ja vairākas eirozonas valstis pārdzīvo nopietnas ekonomiskās grūtības, pie vainas ir eiro. Ja vairākas Eiropas valstis ar globālo jucekli tiek galā gluži labi, piemēram, Zviedrija, tad tas ir tāpēc, ka tās nav eirozonā. Lai gan liktos - vai tad nu neatceramies Īslandi, kas bez visa eiro teju vai nobankrotēja? Skaidrs, ka pievienošanās eirozonai valstij neko negarantē, ja tās ekonomikai ir konkurētspējas problēmas (lielas darba spēka izmaksas, salīdzinoši lielāks nodokļu slogs utt.). Jā, savulaik iekļaušanās eirozonā deva maldīgu stabilitātes sajūtu dažām valstīm, kuras eiforijā par lētākiem naudas resursiem neapdomīgi palielināja valsts un privāto parādu līmeni. Bet tā ir konkrētās valsts elites un sabiedrības kopumā, nevis eiro problēma. Liela daļa no Dienvideiropas šodienas nelaimēm sakņojas pat nevis eiro ieviešanā, bet senāk - kad pievienošanās Eiropas Savienībai radīja lielas naudas ieplūšanu, ienākumu kāpumu, ko savukārt nepavadīja darba efektivitātes kāpums. Ja mēs neesam pavisam sliktās domās paši par sevi, nav skaidrs, kāpēc jāpieņem, ka neizbēgami atkārtosim citu kļūdas (kuras, starp citu, diez vai iespējams atkārtot - ballīte ir beigusies...)? Protams, ja mūsu ekonomiskā politika būs kļūdaina, nekāda atrašanās eirozonā mūs neglābs - bet tā ir Latvijas, nevis eirozonas «lieta».
Mēs gana ilgi esam ES dalībvalsts, lai zinātu, ka ikvienai dalībai kādā struktūrā ir savi plusi un mīnusi. Līdzīgi ir ar eirozonu - tā nav nedz tikai melna vai tikai balta. Mēs nekad nevarēsim dabūt tikai plusus, ir jārēķinās arī ar mīnusiem. Jautājums: kā ir vairāk? Turklāt jautājums sadalās: šobrīd vai pārskatāmā nākotnē? Un te nonākam līdz leģitīmam jautājumam: eirozonā jāiekļaujas, bet varbūt nesteigties, pagaidīt, līdz situācija būs mierīgāka? Labi, bet tad jārēķinās ar diviem faktoriem. Pirmais. Mēs nevaram prognozēt, vai nemainīsies (uz slikto pusi) nosacījumi, kas jāizpilda. Otrais. Eirozona stāv nopietnu pārmaiņu priekšā - paliekot ārpusē, mēs vispār nevaram ietekmēt to, kā šī zona (piemēram, banku uzraudzībā) funkcionēs tad, kad mēs būsim sataisījušies iestāties. Līdz ar to subjektīvā sajūta ir: bez rožainām ilūzijām, bet arī bez bailēm, jāiet plūkties jau tagad.
Kā būtu, ja būtu
2. Daudz piesauktā neticība valsts varai, šķiet, ietekmē arī mūsu vispārējo viedokli par līdzcilvēku prāta spējām un nodomiem. Brāļiem Grimmiem ir pasaka par Elzu, kura pamanās izskaitļot desmit soļus uz priekšu, secina, ka nelaime ir neizbēgama, attiecīgi labāk vispār no gultas ārā nekāpt.
Aizvadītajā nedēļā šāda nostādne jo spilgti izpaudās Saeimā (sabiedrības spogulis taču...) saistībā ar mūsu jauno paaudzi. Piemēram, skatot Izglītības ministrijas priekšlikumus dot skolām lielāku patstāvību mācību priekšmetu pasniegšanā, deputāti visā nopietnībā secināja, ka tad angļu valodas pastiprināta apguve notiks uz latviešu valodas rēķina un vispār veicinās emigrāciju. Savukārt plenārsēdes ietvaros izvērtās karstas diskusijas par jautājumu: vai ir pretruna starp priekšlikumu paaugstināt vecuma cenzu spirtotu dzērienu iegādei un priekšlikumu toties pazemināt cenzu tiesībām vēlēt. Respektīvi, ja tiek uzskatīts, ka cilvēks 20 gadu vecumā vēl nav gana nobriedis, lai grābstītos gar veikalu plauktiem, vai viņš vienlaikus spēj saprast, par ko ir nobalsojis... Secinājums Jēkaba ielā: ja nemāk apieties ar alkoholu, nemācēs arī ar savu biļetenu. Kad runas sākās par izmaiņām valsts noslēpuma regulējumā, tautas priekšstāvji vispār aizmodelējās līdz visām potenciālajām situācijām, pat ja to iespējamība nepārsniedz 1%...
Ja nopietni, šāda attieksme apliecina mūsu neticību, ka pieņemts lēmums var tikt jēdzīgi pārskatīts un labots, ja laika gaitā tajā atklājas nepilnības. Acīmredzot nelāgas pieredzes rezultātā ir secināts, ka pieņemts lēmums ir kā akmenī iecirsts un kļūdas labot nevarēs. Un patiesi - ir nācies dzirdēt, piemēram, no Saeimas deputātiem, bažas par kāda likuma atvēršanu labojumiem, jo tad papildus plānotajam «iebalsos dievs zina ko». Jebkurā gadījumā redzam, ka ir problēmas ar komunikāciju un ieinteresētu sadarbību starp valsts varas atzariem, profesionālajām grupām.
Tēma, pie kuras jāatgriežas
3. Lai gan valsts vadītāju runas aizvadītajos svētkos analizētas krustu šķērsu, žēl, ka nepietiekama vērība veltīta Valsts prezidenta paustajam, ka Latvijai jāmeklē tirgi un sadarbības partneri Āzijā un Āfrikā. Nu, par Āziju (ar to saprotot Ķīnu) vēl varētu saprast, bet - Āfrika?! Ko tas Bērziņš runā? Patiesībā, ja ņemam vērā, ka noturīgas pozīcijas (t.i., kaut kas vairāk par dažiem kontraktiem) neveidojas dažu gadu laikā, Bērziņa teiktajam ir pamats. Jo jau pēc pieciem, desmit gadiem Āfrika būs reģions (reģioni) ar ļoti dinamisku attīstību. Tas, ka mums šis kontinents lielākoties asociējas ar bada cietējiem, pilsoņkariem, džungļiem, dejām un lauvām, ir, atvainojiet, mūsu problēma. Protams, Lagosa, Luanda vai Nairobi nav tas pats (un nebūs), kas Stokholma vai Frankfurte, ka zināšanu, pieredzes trūkums attur un biedē, tomēr, savlaikus un nopietni pētot riskus un iespējas, tas ir pārvarams. Līdzīgi ir ar citiem tirgiem, kurus mums labpatīk bieži apzīmēt kā eksotiskus (droši vien mēs arī kādam esam eksotisks tirgus...) - Dienvidameriku un Dienvidāziju.