Augustā ekspozīcija sāks ceļojumu pa Latviju.
Vaira un Maira
Sarkans ziepju trauks behemota galvas formā, eglīšu rotājumu bumbiņas un porcelāna tautumeita - šie ir tikai daži «sadzīves» priekšmeti, kas Latvijā piesaistījuši somu neatkarīgā fotogrāfa Henrika Dunkera uzmanību, un patlaban fotosērijas Studija Kapsēde darbi izlases veidā ir skatāmi izstādē Tulkojot atsauces. Nošķirta no apkārtējās vides un uzlikta uz krāsaina fona, šī padomju mantojuma atribūtika varbūt kādam no vietējiem liks paraudzīties uz to ar svaigu vai nostalģisku aci, kādam citam - paraustīt plecus: «Un ko tad tas fotogrāfs tādu neparastu ir ieraudzījis?»
Stāsts, kas ļauj izprast, kā Helsinku Mākslas un dizaina universitāti absolvējušais H. Dunkers nonāca līdz šiem priekšmetiem, sākās 2002. gadā, kad kopā ar kāda Somijas finanšu jomas žurnāla redaktoru pirmo reizi ieradās Latvijā - palūkoties, kā mūsu valsts gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā. «Pirmā sieviete, kuru es satiku Latvijā, bija Vaira. Freiberga,» viņš piebilst. Tomēr daudz svarīgāka kopumā pagarlaicīgajā vizītē izrādījusies satikšanās ar savu nākamo sievu Mairu. Turpmāk itin bieži pārim dodoties uz Latviju, savu valodas nezināšanas diskomfortu H. Dunkers veldzējis fotografējot - tāpat bez noteikta mērķa. Pārsvarā Liepājas pusē - Kapsēdē, kur viņi viesojās pie sievasmātes, - tapa neizskaistināti foto ārtelpās un interjeros. «Es biju fascinēts ar vecajiem interjeriem, kuros gaisā vēdīja padomju miglas smarža,» stāsta fotogrāfs. 2006. gadā viņš apkopoja safotografēto, un tapa ekspozīcija Rados ar Latviju, ko izrādīja Helsinkos, Berlīnē, 2009. gadā arī personālizstādē Latvijā.
Priekšmetu portreti
Pirms dažiem gadiem H. Dunkera sievasmāte aizgāja mūžībā, atstājot meitas ģimenei savas mājas. Dzīvoklī palika daudz aizgājušās sievietes personīgo mantu, kuras negribējies izmest. «Daudz lietu atstājām - tās palika uz skapjiem, plauktiem, aiz dīvāniem un uzkrāja putekļus,» teic H. Dunkers, kurš pērnvasar izdomājis dzīvojamā istabā uzbūvēt dabiskās gaismas studiju un bildēt dažādus objektus, atdalot tos no apkārtējās vides. Tā tapa studija Kapsēde. Sākotnēji fotogrāfa iecere bijusi, iemūžinot šis lietas, izveidot sievasmātes portretu. Izrādījās, ka vairākums šo priekšmetu ir no padomju gadiem, kā arī pirms un pēc šī perioda. «Gribēju šo sēriju paplašināt, tāpēc sāku bildēt priekšmetus, kas pieder arī citiem cilvēkiem,» saka mākslinieks. Studija Kapsēde ir pārvietojama - tā paguvusi paviesoties arī Rīgas Porcelāna muzejā. H. Dunkers sola, ka vairāk no šīs sērijas viņš parādīs septembrī personālizstādē Rīgā un tā nebūs koncentrēta tikai uz padomju mantojumu. 15 fotogrāfijas izstādē papildina mākslas zinātnieces Ilianas Veinbergas teksti, atklājot priekšmetu priekšvēsturi, kā arī režisores Mairas Dobeles pieraksti no sarunām ar to īpašniekiem.
LMC ir aplūkojama arī igauniešu Kristīnas Normanas eksperimentālā dokumentālā filma Monolīts un Marges Monko video Sakratīts nevis samaisīts. Ungāru mākslinieki Nāndors Heveši un Kornēls Silaģi jeb Igors un Ivans Buharovi XX gs. 90. gados veidotās trīs īsfilmās citē ungāru sociālisma laika pagrīdes filmu arhīvus, latviešu fotogrāfe Aija Bley fotogrāmatā Oldcool fiksējusi padomju laika estētiku un dzīvesveidu, bet lietuviete Indre Klimaite piedāvā ielūkoties projektā Par nepārtrauktu un sistemātisku pārtikas uzlabošanu.