Tas, kā vērtēsit uzvedumu, atkarīgs no jūsu atbildes uz jautājumu, kam vispār tiek iestudētas bērnu izrādes - lielajiem vai mazajiem skatītājiem.
Pieaugušo prieks
Par iestudējumiem bērniem, manuprāt, ir ļoti grūti rakstīt. Var analizēt tehniku, estētiku, profesionalitāti, bet beigu beigās vienīgais kritērijs, kam ir nozīme pēc būtības, ir bērni. Aizraujas vai ne? Niķojas vai sajūsmā tiecas pretim skatuvei? Karlsonā nenotiek ne viens, ne otrs. Bērni, protams, ir dažādi. Viena princese līdz asarām apvainojas uz vecmāmiņu, ka tā aizmirsusi nopirkt puķes un tagad nākas sēdēt zālē, kamēr citi bērni plūst uz skatuvi. Otra rausta mammu aiz piedurknes un rosina ātrāk iet mājās. «Viņai nepatīk, ka šauj,» mamma aizbildinoši skaidro apkārtējiem. Izrādes laikā zāle netrako un atklāti negarlaikojas. Tomēr uz skatuves notiekošo labāk uztver pieaugušie. Tieši viņi ievēro un skaidro mazajiem asprātīgās detaļas - paskaties, tur viens mākonis izskatās pēc suņa, bet tur logā parādījās tētis, redzi, Brālītis zīmē, lūk, lūk, spainis (kurā tūlīt iekāps viens no zagļiem)... Nedzird neapvaldīto sajūsmu, uz kuru spējīgi tikai bērni, kad viņi kaut ko ierauga, saprot, kad viņiem kas liekas komiski vai viņi jūt kādam līdzi. Spontānas smieklu vērpetes pirmizrādē izsauca vien Betas nosaukšana par cūku un gegi ar krišanu, gāšanos un Bokas somas pārvietošanu. Nē, tie nav ļauni smiekli, bet pārdomu vērti gan, jo atgādina amerikāņu sitkomos līdzīgas ievirzes ainās ieskaņotos.
Bez kotlešu torņa
Karlsonā nav daudz kritizējamā, bet arī slavējamā ne. Stefana Jētestama dramatizējums nav spožs. Atstāts Lindgrēnes romāna skelets, rakstnieces pērles no teksta izravētas. Tvaika mašīna gan sprāgst, bet kotlešu torni neatradīsiet. Boku, kas laikam gan dzimumu vienlīdzības vārdā pārtapusi par vīrieti, Brālītis un Karlsons ironizē, bet «nežēlīgi garšīgo kanēļmaizīšu» vietā uz skatuves ir saldētas baltmaizes bulkas. Liekas, ka dramatizējuma autors zviedru rakstnieces darbu mēģinājis piezemēt, lai būtu vairāk dzīves reāliju, lai uzskatāmi parādītu, ka Brālīša neparastā pasaule īstenībā ir ikdienišķas lietas, kuras pārvērš bērna iztēle. M. Eihe šim uzstādījumam piekrīt. To, ka Karlsons nav īsts, Kristīnes Vītolas telpā uzsver zīmējumi, kas laiku pa laikam tiek projicēti uz sienām skatuves sānos, to spēlē arī aktieri. Tieši saskarties ar Mārtiņa Egliena Karlsonu iznāk Ulda Dumpja vai Voldemāra Šoriņa Bokam. Vismaz pēdējais, kurš lomā iejutās pirmizrādē, spēlē, ka spēlējas. Tā uzvedas labsirdīgi pieaugušie, kuri, nevēlēdamies laupīt bērnam prieku, darbojas līdzi ar vieglu smīnu sejā. Izrādei raksturīgs, tā teikt, objektīvs skatījums uz notiekošo. Var jau arī tā, bet A. Lindgrēnes darbu popularitātes pamatā, man šķiet, ir nevis tas, ka viņa raksta par bērnu pasaulē, bet gan par pasauli bērnā.
Starp tēlu un analīzi
Šo atšķirību, man liekas, precīzi uztvēruši Mārtiņš Egliens un Arturs Krūzkops, kuri, paldies dievam, Karlsonu nospēlē gana īstu, neaizraujoties ar viņa izcelsmes analīzi. Bērnam taču vienalga, no kurienes Karlsons uzrodas. Viņš vienkārši ir. Var jau būt, ka vecākus nodarbina no psihoanalīzes patapinātā problemātika par bērna kompleksu un problēmu manifestāciju izdomu tēlos. Bet bērni, man liekas, uz skatuves ir pelnījuši redzēt brīnumu, kam radu raksti nav jāskaidro.
M. Egliena Karlsons ir diezgan riebeklīgs radījums, barveža tips, kurš bandu ved sirojumā pa svešiem mazdārziņiem (izrādē - jumtiem, kurus sazīmēs tikai romānu lasījušie), daudz nebēdādams, ja vienu otru no viņa karapulka noķers. Bet viņā ir patiesa spēja aizrauties ar paša iedomu un viņš nav ļauns pēc būtības - sāpes, kuras viņš nodara Brālītim, nav iepriekš iecerētas. Aktieris svārstīšanos starp viegli grotesku spēlēšanos un psiholoģiski pamatotu pārdzīvojumu izspēlē filigrāni. A. Krūzkopa Brālītis savukārt ir maigas dabas bērns, bet ar mugurkaulu. Apbrīnojami - uz skatuves tiešām ir bērns. Šis darbs patiesi aizkustina, jo tēls izdevies ļoti īsts un cilvēcīgs, līdz detaļām ticams. Trešais aktierdarbs, kas sajūsmina, ir taksis Fricis Sunīša lomā. Reti gadās redzēt tik dzīvespriecīgu radījumu, kas mīlestībā pret aktieru plaukstās noslēptajiem desas gabaliņiem ir patiess līdz pat astes galiņam.
Ar to negribu teikt neko sliktu par ansambli - Egilu Melbārdi (Bose), Zani Dombrovsku (Beta), Daigu Gaismiņu (Pelle), Zani Jančevsku (Mamma), Normundu Laizānu (Tētis), Guntu Virkavu (Zaglene), Juri Hiršu un Mārci Maņjakovu (zagļi), kas savu darbu dara labi un profesionāli. Bet tā nu Karlsons ir uzvests - viņu tēli te nepieciešami tikai formālu apsvērumu dēļ. Brālīša, Karlsona un Friča attiecības savukārt ir īstas. Žēl tikai, ka piedzīvojumu viņiem tik maz.
Teorijā piekrītu visām iedzīvinātajām vērtībām. Man patīk, ka bērnu izrāde nerīda paaudzes savā starpā. Patīk, ka tā pret mazo skatītāju izturas kā pret personību, kas spēj iedziļināties, nevis tikai skriet, plēst un kliegt. Patīk inteliģentā mūzika un spilgtais skatuves noformējums (uz kostīmiem skatoties gan vairāk jādomā, kā aktieri spēj to fiziski izturēt).