Acīmredzot arī gadsimtu mijā bargas ziemas mūs nelutināja, jo cilvēki šo stāstu uztvēra ar patiesu interesi. «Cik daudz ir tādu staigātāju pār Daugavu? Cik laika vajag, lai pārietu? Vai tad bail nav?» jautājumi no ieinteresētajiem cits pēc cita bira kā no pārpilnības raga.
Es no sirds izbaudīju pēkšņo publikas uzmanību, lietišķi informējot, ka ledus šajā laikā ir absolūti drošs. Kārtīgs sals ir turējies kopš jaunā gada, un upe gluži kā pirms 100 gadiem ir izmantojama staigāšanai. Dzirdēts, ka senajā Rīgā uz Daugavas ledus esot pat rīkoti ziemas tirdziņi! Tātad pārbaudīta lieta.
«Ejam!» piepeši cēlās augšā kāda dāma un apņēmīgi vilka mugurā mēteli. Man bija pārsteigums, ka nopietnajā sievietē, triju bērnu mātē, kuru ģimene tajā vakarā bija palaidusi brīvsolī, slēpjas tāds dēkaines gars. Viņas vīrs vadīja lielu uzņēmumu, ikdienā es viņu biju sastapusi daudz formālākās situācijās. «Ejam!» piebalsoja kāds vīrietis, pazīstams kinorežisors.
Galdi ātri vien tukšojās, un mēs devāmies uz Daugavas pusi. Piesārtušiem vaigiem, priecīgi kā mazi bērni, svinētāji steidzās izbaudīt piedzīvojumu, kas iepriekšējām rīdzinieku paaudzēm nebūtu nekas neparasts. Es viņus vedu uz vietu aiz Akmens tilta, kur vasarā piestāja kuģīši uz Mežaparku, bet ziemā sākās ledus šķērsotāju maršruts.
Vecrīgas gaismas līdz upei īsti neatspīdēja, ledus mala bija gluži tumša un nepārredzama. Uz brīdi biju aizkavējusies kompānijas aizmugurē, kad priekšā atskanēja kliedziens. Kinorežisors, kurš gāja pirmais, sperot kāju uz ledus, bija iekritis ūdenī, bet, par laimi, ātri vien izķepurojies.
Nespēju ticēt notikušajam. Sals taču it kā nebija atlaidies - vēl tās pašas dienas rītā biju šķērsojusi upi ierastajā vietā un veidā! Labi, ka pirmā negāja triju bērnu māte. Ar savu iedrošinošo stāstu biju pakļāvusi riskam viņas un arī citu draugu dzīvību...
Nez no kā tajā saltajā naktī Daugavas ledus pēkšņi bija sakustējies. Pavasaris būs klāt, pirms to sapratīsi, - liecina šī diezgan skaudrā pieredze.