Labi zināms skumjš pretnostatījums - ceļu kvalitāte Latvijā un Eiropā. Par to daudz runāts, toties objektīvu iemeslu dēļ mazāk skatīta tēma ir problēmas ar ceļu infrastruktūru bagātajā lielvalstī ASV. Tomēr šoreiz runa nav par iemesliem, kāpēc frāze «Ceļi brūk kopā!» ir saprotama arī amerikāņiem, - interesanti ir tas, kā viņi šo problēmu mēģina risināt.
Pirmkārt, būtiski, ka speciālisti un politiķi nevis vienkārši šausminās par to, ka transporta infrastruktūrai nepieciešamo investīciju deficīts ir apmēram 94 miljardi dolāru gadā - lielie skaitļi, kā zināms, izklausās iespaidīgi, bet bezpersoniski -, svarīgi, ka eksperti spēj norādīt, ka nepietiekamās investīcijas vidusmēra amerikāņu ģimenei ik gadu izmaksā (rada zaudējumus) apmēram USD 1000 apmērā. Arī Latvijā nozarei būtu vēlams ne tikai piesaukt miljonus un atkārtot pašsaprotamo patiesību «slikti ceļi - tas ir slikti», bet aprēķināt, ko slikti ceļi naudas izteiksmē nozīmē neiegūtu investīciju utt. formā. Ja amerikāņi var sarēķināt, vai nu ir tik traki, ka mēs nespējam.
Otrkārt, ASV pašvaldības mēģina situāciju ar izdomu risināt. Piemēram, nesen The Economist bija publikācija par transporta infrastruktūras problēmām Čikāgā. Saprotot, ka no sava budžeta pilsēta projektus nofinansēt nevar, Čikāga nolēmusi likt uzsvaru uz publiskās un privātās partnerības projektiem. Te, protams, var iebilst, ka arī PPP gadījumā nauda pašvaldībai kaut kad būs jāatmaksā - vēlāk, bet izdevumi būs. Attiecīgi loģisks ir jautājums: ja jums nav naudas tagad, kāds ir pamatojums apgalvojumam, ka pēc gadiem tā būs? Te Čikāgas risinājums ir: padarot publiskā sektora ēkas energoefektīvas (siltināšana, ventilācija utt.), 10 gadu laikā ekspluatācijas izdevumos varēs ietaupīt tādas summas, kas ļaus nokārtot attiecības ar PPP projektu īstenotājiem. Jēdzīga ilglaicīga plānošana. Latvijā daudz runā par dzīvojamo ēku siltināšanu, tas, protams, ir pareizi, bet potenciālais labums šajā gadījumā skar privātpersonas. Vai nebūtu noderīgi arī uzdot ekspertiem aprēķināt, kāds ieguvums naudas izteiksmē būtu, ja energoefektivitātes programmas vērienīgi īstenotu publiskajā sektorā? Patlaban ir atsevišķi projekti (skolas u. c.), bet pietrūkst saprotama kopējā «cipara». Varbūt tas ir tāds, ka varam atkārtot Čikāgas pieredzi.