Kā ir izdevies mainīties un uzturēt sevi tik labā formā, ja pat četrdesmitgadīgās no rītiem pukst un sten, ka sāp kauli?
Veselības problēmas? Kā saka mana draudzene, tās ir vecumam atbilstošas. Negribas to buķeti purināt. Piemēram, ar hipertoniju esam iemācījušās ļoti labi sadzīvot, paldies manai ģimenes dakterītei un jūras rīsiem, kurus lietoju regulāri.
Bija laiks, vēl pagājušā gadsimta 80. gados, kad par mirstamo kārtu domāju un slimnīcā, zem segas palīdusi, izmisumā lūdzos: «Dieviņ, ja Tu esi, palīdzi!» Viņš nebija lepns - palīdzēja man, atkritējai, un lūgto piecu gadiņu vietā, re, cik atvēlēja. Tagad domāju, kaut nu vēl četras vasariņas līdz Bībelē minētajai normai, 70 gadiem, ļautu...
Možam garam daudz devuši svētceļojumi - tepat uz Sarkaņiem, uz Aglonu kājām, 2000.gadā uz Medjugorji, šogad uz Svēto Zemi, svētā Pāvila jubilejas gadā pabiju Romā. Bet miesai, domāju, Inese Ziņģīte līdzējusi. Viņa ar savu lielo dzīvotgribu un optimismu pirms četriem pieciem gadiem mani tā iedvesmoja, ka nekavējoties sāku rāpot un rīvēties, bet asinsriti ik rītu ar dvieli 15-20 minūtes paskubinu. Pēc tam vēl 8- 10 minūtes ar spondilozi paspēkojos.
Kāds ir jūsu rīts? Vai brokastīs ēdat ko īpašu vai to pašu, ko 99% cilvēku - kafiju un sviestmaizes?
Neatceros, kad pēdējo reizi brokastīs bija kafija un sviestmaizes. Kafiju bez kofeīna gan vienu laiku regulāri brokastīs dzēru. Organismam nepatika. Tagad dzeru zaļo tēju vai zāļu tējas. Biezpiens ar rozīnēm vai dārzeņiem (dillēm, tomātiem) vai auzu pārslas ar žāvētiem augļiem, sāls - minimāli, saldskābmaize vai kliju maize, cukura vietā - medus. Tādas tās brokastis.
Iepērkoties acis neapzināti uz iepakojuma meklē mazāku tauku procentu sieram, pienam, krējumam, paniņām. Gaļu lietoju tikai vārītu, biežāk vistas. No grilētiem spārniņiem arī neatsakos. Zupu - katru dienu, vairāk diētisko: kāposts, burkāni un zupas kubiciņi. Ar krējumu ļoti garšīgi un veselīgi. Vico iekšā, cik gribi.
Vasarā man garšo ogas. Īpaši upenes. Paņem no krūma sauju, jūti, kā vitamīni mutē kņud. Arī rūgtie salāti jāēd, tie arī kņud. Uz mana balkona kopā ar petūnijām un ģerānijām zaļo pētersīļi, arī gurķi tūlīt būs. Zālīšu tējas mēģinu pati savākt, tas mantots no vecāsmātes, - kumelītes, lielais un mazais mārsils, raspodiņi, gaiļpieši. Tagad zirgskābeņu sēklas jānovaktē - efektīvs antibiotiķu aizvietotājs esot un tēja arī garšīga. Gripas periodos profilaksei no rīta iedzeru pa 100 gramiem vērmeļu tējas.
Ko jums dod darbošanās tautas teātrī, kā spējat turēties līdzi jaunajiem?
Teātris ir mana mūža lielā mīlestība. Vairākas reizes mēģināju pamest, taču atgriezos. Kopā ar jaunajiem pats kļūsti jaunāks. Mēģinot Valstību (jaunākā Rēzeknes Tautas teātra izrāde - A.R.), desmit kilogramus svara pazaudēju. Nav žēl, vieglāka iešana un elpas vairs netrūkst, līdz ceturtajam stāvam bez apstāšanās uzkāpju. Kaut gan 83 kg ar manu augumu ir normāls svars, dažs labs saka - nav labi, ka tu svaru zaudē. «Būs vieglāk nesējiem,» atbildu.
Arī pensijā būdama, jūs joprojām strādājat avīzē, kur no negatīvām emocijām vienkārši nav iespējams izvairīties. Kā tas izdodas?
Jā, nāk ļautiņi vai zvana un sūdzas, un žēlojas par visu ko. Cik nu var palīdzēt, taču jāļauj cilvēkam sirdi izkratīt. Reizēm darbs deg, bet viņš runā un runā, nevar pārtraukt. Un aiziet atvieglots. Par uzklausīšanu paldies pasaka.
Vai valdības lēmumi par pensijas samazināšanu strādājošajiem pensionāriem neliks sarūgtināti ierauties kaktiņā, kā to jau daudzi izdarījuši?
Es to pensiju tāpat labdarības nolūkos izlietoju. Tagad mēģinu sev iestāstīt, ka Tēvzemei grūti, jāziedo, jāpalīdz… Ja vien tā samazināšana būtu samērīga. Ir jāķepurojas, jākustas, jāceļas un jāiet kaut vai ap savu māju līkumu apmest. Ko tik mūsu tauta nav izcietusi! Es atceros uz Sibīriju izvestos - purvos, taigā bez maizes garozas izmesti, izdzīvoja.
Vai jūs zināt laimīgas dzīves formulu?
Pateicos Dievam par katru jaunu dienu un mācos sevi mīlēt, lai kā sevi pašu varētu mīlēt arī savu tuvāko. Esmu dabas bērns, man vajag katrai puķītei paklanīties, pie ziedošas liepas pieglausties un noreibt no bišu dziesmas Man vajag vagu, kur parušināties, it sevišķi pēc lietus, basām kājām. Mīļie! Retāk lietojiet to lamu-vārdu - krīze. Ir tik amizants sinonīms - dižķibele. Mazāk čīkstiet! Centieties katru dienu vismaz trīs pozitīvas lietas saskatīt, izlasiet jauko bērnu grāmatiņu Polianna un apgūstiet priecāšanās spēli! Pēc melnās nāks atkal baltā stunda. Ticiet!