Filma, kurā divarpus stundu garumā skaudri, bezkaislīgi un detalizēti kā tiesas sēdes protokolā tiek izsekots, kā diendienā darbojas «slavenā» Sicīlijas mafija, cik neuzkrītoši tā kā akacī iesūc kādas nošņurkušām, atbaidošām daudzstāvu/daudzdzīvokļu barakām līdzīgas blokmājas iedzīvotājus, gluži neievērojamus «parastos pilsoņus», kā tie aunu nolemtībā mēnesī reizi nogādā «svarīgas aploksnes» «vajadzīgajiem cilvēkiem», kā funkcionē pagrīdes šuvēju fabrika, kuras «augstās modes» izstrādājumus, ko izgatavo konteineros dzīvojoši aziāti, valkā Venēcijas kinofestivāla zvaigznes (filmā ir dokumentāli fiksēta aina, kurā Skārleta Johansone uz Lido salas sarkanā paklāja gozējas tieši tādā «dārga zīmola» kleitā, kas šūdināta šādā kaktu fabrikā!), kā slepšus tiek aprakti ķīmiskie un radioaktīvie atkritumi piepilsētas vietā, kur to neļauj nedz likumi, nedz ekoloģija, un kā visu šo mafijas kontrolēto ikdienišķo rutīnu izjauc divi jauni puiši, kuri nejauši atrod mafijai piederošu ieroču noliktavu un savā muļķa prātā nolemj… paspēlēt mafiju, proti, darīt tieši to, ko viņi redz katru dienu paši savā dzīvē. Un ar ko šāda realitātes aizstāšana ar pusaudžu fantāziju beidzas. Protams, ar asinīm. Pavisam reālām.
Filmas pamatā ir žurnālista Roberto Saviāno romāns Gomora (tituls pamainīts, lai galīgi neaizkaitinātu reālo mafiju - itāliski camorra), kurš iznākšanas gadā Itālijā vienlaikus kļuva par bestselleru un skaļu žurnālistisko skandālu. Jo autors Saviāno Gomorā aprakstīja konkrētus, reālus notikumus savā nu jau bijušajā dzimtenē - Neapoles apkaimē. Šajā pašā gadā kamora pasludināja nāves spriedumu Saviāno, un kopš 2005. gada rakstnieku apsargā policija, viņš regulāri maina dzīvesvietu. Mēnešiem ilgi neredz ģimeni. Dzīvo nāves draudu ielenkumā. Filmas autors gan mafijas «melnajos sarakstos» nav ierakstīts, iespējams, tāpēc, ka kinematogrāfisti paši Itālijā vēsturiski ir visai cieši saistīti ar mafiju (runa nav par Garroni, protams). Un mafija mīl kino. Tāpat kā kino - mafiju.
Tomēr man uzreiz jābrīdina potenciālie Gomoras skatītāji, ka viņus negaida aizraujoša izklaide mafijfilmu etalonu (Krusttēvs, Reiz Amerikā u. c.) stilā. Šis ir neoreālisma darbs, kurā uz mafiju un «parasto cilvēku parastās dzīves» procesiem, kurus šī mafija regulē, lūkojas kā patologanatoms - ar zināmu devu cinisma un atsvešinošu pretīgumu. Jo neko citu kā nicinājumu, nevis amerikāņu iekopto kinematogrāfisko apbrīnu mafija pelnījusi gan nav.