Tāpat kā iepriekšējā reizē viņš miegā murgoja par ļoti lielām radu sanākšanām, nebeidzamām viesībām pie bezgalīgiem galdiem, skaļiem banketiem, kas robežojās ar orģijām, dzeršanu, dziedāšanu un dejām zem balti ziedošām ābelēm un brūkošiem vīnogu režģiem. Un Kjaveta neskaidrā vīzijā kaut kā planēja pāri tam visam. Vai varbūt slēpās tuvākā koka zarotnē, baidoties pilnībā piedalīties. «Nolaisties līdz tam līmenim,» kā smejies.
Dīvaini še bija tas, ka Kjaveta savas ģimenes vēsturē nevarēja atcerēties nekādas tādas dzīres. Viņš atminējās tikai to, ka bija vienīgais bērns. Izlutināts un lolots, tomēr vientuļš. No radiem viņi turējās pa gabalu, apmeklēja tos noteiktos svētkos un, protams, pienākuma, nevis prieka pēc. Viss pienācīgi un pieklājīgi. Viss savās vietās. Nekas nenotiek mirkļa impulsā. Šajā ziņā Kjavetas ģimene vienmēr bija vairāk atgādinājusi britu augstāko sabiedrību, nevis itāliešu zemniekus.
Skaidrs, tur acīmredzot runā jūsu zemapziņa, būtu teicis Rails, ja viņš zinātu par šiem sapņiem. Tā mēģina kompensēt trūcīgu bērnību. Vai arī kavējas gēnu atmiņā par saulainām pēcpusdienām pie Vidusjūras, balansējot uz klints, kad apakšā triecas viļņi. Jebkurā gadījumā sapnis vienmēr beidzās ar pēkšņu kritienu no koka, un šādi Kjaveta pamodās.
Viņš paskatījās apkārt un aptvēra, ka ir agra pavakare - un ka viņš atrodas noplukušas Monreālas priekšpilsētas noplukušas psihiatriskās slimnīcas noplukušajā akūto gadījumu palātā. Tas pats par sevi bija dīvaini, jo kopš ievietošanas slimnīcā viņš nebija šādi uztvēris savu apkaimi. Tikai kā noteiktus blokus un krāsas, noteiktus saules gaismas un ēnas leņķus, noteiktus savu kustību ierobežojumus. Un balsis. Balsis, kas pa daļām izspļāva kaut ko, kam citā laikā un vietā varbūt būtu jēga. Taču ne šajā laikā un vietā.
Viņš tūdaļ piecēlās un atkal mēģināja doties ārā no ēkas, iedams pa zaļo līniju, kas bija uzkrāsota uz grīdas, lai pacienti neapmaldītos. Taču ārdurvis bija slēgtas un viņa rokā turētā atslēga tām nederēja. Parasti viņš būtu vienkārši turpinājis atkal un atkal mēģināt durvis atslēgt, līdz kāds no sanitāriem viņu pamanītu un mierīgi - vai ne pārāk mierīgi - aizvestu viņu uz palātu. Taču ne šoreiz. Šoreiz viņš pēkšņi apmetās, kādu brīdi stāvēja, kasīdams pakausi, un tad uz pirkstgaliem nokāpa nolaistajā pagrabā.
Kāpēc pagrabā? Kā Kjaveta to zināja?
(Grāmatu meklējiet grāmatnīcās.)