Festivāla Homo novus programmā šogad ir divas atšķirīgas dejas izrādes, kuru tēmas savdabīgi tomēr sasaucas. Vakar un šodien Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē iespējams vērot festivāla zvaigznes franču horeogrāfa Žeroma Bela dialogu dejā un vārdos ar taizemiešu klasiskās dejas pārstāvi budistu Pičetu Klunčunu. Izrāde Pičets Klučuns un es ir stāsts par satikšanos ar svešo, dialogs starp dažādām kultūrām un pieredzēm. Tikpat biedējošs ir arī Marta Kangro dialogs, tikai viņa sarunas partneris, viņa svešais un neiepazītais ir skatītājs zālē. Jo izrāde vienlaikus ir ne tikai par horeogrāfu, kurš, uz skatuves jokojot un izklaidējot, stāsta par savu pieredzi - prieku, bēdām, pārsteigumu, izdošanos vai izgāšanos. Izrāde tikpat lielā mērā ir arī par skatītāju, tā rosina domāt - kāpēc uztveram lietas tā, kā uztveram.
Pirmo izrādi par šo tēmu M.Kangro veidoja jau 2004.gadā, kad izrādē Marts uz skatuves apspēlēja savas biogrāfijas faktus, liekot aizdomāties par mākslinieka un viņa dejojošā ķermeņa nozīmi uz skatuves un ārpus tās. Can't get no/Satisfaction horeogrāfs, kurš pēc studijām Tallinas Universitātē vairākus gadus dejoja Igaunijas Nacionālās operas baleta trupā, līdz atskārta, ka viņa aicinājums ir laikmetīgā deja. Spēlējoties ar The Rolling Stones tēmu, viņš jautā - kāpēc negūstam apmierinājumu¥ Vai tomēr - gūstam¥ Atbilde Eiropā labi pazīstamā atraktīvā dejotāja balsī izskanot ar humoru un šarmu, uzsver festivāla rīkotāji.
Izrāde nav gara - tikai piecdesmit piecas minūtes -, un tās laikā, visticamāk, pilnībā iegrimsiet sarunā ar M.Kangro. Pēc izrādes ir vērts uzdot sev vēl kādu jautājumu. Homo novus šogad iepazīstina Rīgas skatītāju ar «nepareizu» teātri. Izklausās pēc Homo alibi formāta¥ Nekā. «Nepareizums», tas ir, dažādu mākslas veidu saplūsme teātrī, Eiropā atgriežas ar jaunu spēku un lieliskiem panākumiem. Deja un teātris ir tuvi radinieki, un varbūt, ja jau neesat sākuši radināties pie starpžanriem, ir vērts izvērtēt - patika¥