Aizkavējies pagātnē
Grozīt iecerēts gan pirms pāris gadiem pieņemto Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, gan likumu Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, kas nav tik vecs kā pasaule, bet teju tikpat vecs kā atjaunotā Latvija gan. Kopš tā pieņemšanas 1990. gadā mediju vide kardināli mainījusies, bet likums aizkavējies citā laikmetā, izriet no mediju pārstāvju teiktā. Piemēram, ziņu aģentūras LETA galvenais redaktors Pēteris Zirnis norāda, ka likumā joprojām saglabājies jēdziens «oficiālā informācijas aģentūra», kas radot pārpratumus, jo ar to reizēm asociējot aģentūru LETA.
20 gadu laikā, kopš preses likuma pieņemšanas, tas ir tikai piepucēts, bet būtiski mainīts nav. «Visticamāk, būtu jāraksta jauns likums,» norāda jurists Lauris Liepa. Preses likums ir novecojis gan terminoloģijas, gan juridiskās loģikas ziņā, norāda arī premjera ārštata padomniece Sarmīte Ēlerte (Vienotība). Piemēram, tas joprojām nenodrošina sabiedrības tiesības zināt preses izdevumu īpašniekus un arī neierobežo mediju koncentrāciju. «Jānovērš iespēja, ka par nemaz ne tik lielu naudu kāds nopērk visas Latvijas avīzes,» paskaidro S. Ēlerte un atgādina, ka nesen jau pavīdēja baumas par visu krievu valodā iznākošo laikrakstu nonākšanu viena īpašnieka rokās. Tāpat likumā esot jāstiprina žurnālistu tiesiskā aizsardzība, piemēram, jāatsakās no kriminālās atbildības par neslavas celšanu un jāierobežo situācijas, kad no žurnālista var prasīt informācijas avota atklāšanu.
P. Zirnis un raidījuma Nekā personīga režisore Arta Ģiga nepieciešamību grozīt preses likumu pamato ar mediju vides izmaiņām, ko radījusi tehnoloģiju attīstība un interneta izplatība.
Uz to, ka likums ignorē internetu, jau iepriekš norādījuši arī citi mediju speciālisti, taču par iespējām to regulēt S. Ēlerte izsakās piesardzīgi, arī darba grupā viedokļi dalījušies. Tas ir jautājums, par ko diskutē arī citās valstīs, skaidro S. Ēlerte.
Internets neiekļaujas
Pašlaik likumā teikts, ka interneta vietni var reģistrēt kā masu informācijas līdzekli, bet to var arī nedarīt. Turklāt tā arī ir vienīgā likuma norma, kur parādās jauno mediju klātbūtne. Likuma robi ietekmē gan interneta mediju žurnālistu tiesību aizsardzību, gan arī pienākumus. Tāpat uz interneta medijiem nevar attiecināt, piemēram, likumā noteikto nepatiesu ziņu atsaukšanas kārtību.
«Jābūt skaidri noteiktām robežām, ko var uzskatīt par interneta mediju,» uzskata S. Ēlerte. L. Liepa norāda, ka tas ir interesants jautājums, jo ir tādas interneta vietnes, kas nepretendē uz mediju statusu, bet ir ļoti populāras noteiktās cilvēku grupās, piemēram, tviteris un citi sociālie mediji.
Vadošie interneta ziņu portāli praksē ievēro redakcionālās atbildības principus, un no šī viedokļa nekas nemainītos, ja likums paģērētu arī tiem reģistrēties kā masu informācijas līdzekļiem, norāda portāla Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš. L. Liepa papildina, ka tiesu praksē ir atšķirīgas pieejas interneta medijiem. Tiesneši var izvēlēties formālu pieeju - ja likumā tā nav noteikts, tad tie nav mediji. Taču vairumā gadījumu viņi jautājumam pieejot «saprātīgāk» un ņemot vērā - lai arī portāls oficiāli nav reģistrēts, tas tomēr darbojas kā medijs, tāpēc tam jāiekļaujas likuma rāmjos. Arī citas valstis savos likumos uz interneta medijiem neattiecina ļoti šauras normas, jo mediju vide mainās pārāk lielā ātrumā, skaidro L. Liepa.
Interneta medijus no tradicionālajiem atšķir arī lietotāju radītais saturs, piemēram, komentāri. I. Bērziņš akcentē, ka vairumā pasaules valstu interneta medijs par to neatbild, tāpēc «būtu saprātīgi šo aspektu atrunāt arī Latvijas likumdošanā».
NEPLP «sadalīšana»
Paralēli «sirmā» preses likuma grozīšanai politiķi apņēmušies mainīt arī gluži jauno Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Arī iespējamās pārmaiņas šajā likumā saskan ar problēmām, ko jau gadiem akcentē dažādi speciālisti. Piemēram, varētu novērst Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) sēdēšanu uz diviem krēsliem - visu televīziju un radio uzraudzību un vienlaikus arī Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas kapitāldaļu turēšanu.
Turklāt diskusiju objekts varētu būt arī NEPLP locekļu iecelšanas kārtība. Pašlaik Saeimas komisija izraugās, kurus no sabiedrisko organizāciju ieteiktiem kandidātiem virzīt tālāk balsojumam Saeimā, taču no S. Ēlertes teiktā izriet, ka varētu diskutēt arī par Saeimas komisijas izslēgšanu no šī procesa, lai mazinātu partiju ietekmi. Tad gan būšot jāmaina arī kandidātu izvirzīšanas kārtība, nosakot konkrētas «kvotas», cik kandidātu varētu izvirzīt sabiedriskās organizācijas un, iespējams, arī kādas citas institūcijas, piemēram, Valsts prezidents.
Plašs iespējamo likuma grozījumu loks saistoties tieši ar sabiedriskajiem medijiem, jo plānots atkal atgriezties pie vairākkārt diskutētajiem jautājumiem par to finansēšanas modeli (eksperti iepriekš norādījuši, ka pašlaik tas ir pārāk atkarīgs no politiskiem lēmumiem) un pārraudzību, sabiedriskā pasūtījuma veidošanas principiem un arī sabiedriski konsultatīvās padomes lomas stiprināšanu. Tāpat vēlreiz diskusiju jautājums varētu būt Eiropas audiovizuālā satura proporcija, kā arī latviešu valodas pozīciju stiprināšana elektroniskajos medijos.