Māsu pirmais ceļā no autobusa sagaida brūns pinkainis. Aprej, aposta, aizskrien. Tūlīt pēc tiltiņa parādās kūleņotājs. Skaists - milzīgs, balti melni raibs ar melnu austiņu. Aulekšiem riedams nesas pāri pļaviņai. «Neko viņš jums nedarīs,» pakaļ sauc pagalmā palikušie saimnieki. Pieskrējis klāt, suns piegrūž purnu somai, drēbēm. Tiešām šoreiz neiekož. Vienā tādā reizē, kad uz ceļa atkal iet ņigu ņegu, garām brauc kāds riteņbraucējs. «Tas suns arī jums iekoda?» vīrs prasa. «Nē!» «Mani pagājušajā nedēļā gan sakoda,» vīrs pavelk uz augšu krekla piedurkni. Tur sarkana rēta.
Nākamais sagaida mazs, ņiprs takšelis. Vaukšķēdams apmet lokus un aizskrien. Lielais kaukāzietis gan nekad nav uz ceļa. Piesiets resnā ķēdē, sargā saimnieku tehniku. Rej pēc pulksteņa - ja māsa atgriežas ar agro autobusu, suns slinki guļ, nereaģē. Kad nāk no vēlā - triecas ķēdē tā, ka nesaproti - izturēs, neizturēs? Kas būs, ja neizturēs? Pie nākamās mājas cits šaubīgs eksemplārs, iznācis ceļa vidū, vienkārši sēž. «Paņem savu suni,» māsa saka kaimiņu puikam. «Viņš nevienu neaiztiks, vai tad neredzi, ka akls,» puika pagriežas un ieiet mājā. Suns paliek. Pieliecoties tuvāk, tiešām redzams - skatās tukšām acīm. Pēdējais ir pusaugu šunelis, kas ziemā iemanījās pakāpties uz sniega un lēkt pāri sētai. Tas vismaz klausa. Kad uzsauc - ej mājās! - , iet ar. Pa sev zināmo spraugu žogā ielien atpakaļ savā pagalmā. No savas teritorijas gan rej varonīgi, cik spēka.