L. Konopore stāsta, ka dzīvnieka agresijai ir visdažādākie iemesli, piemēram, bailes, bet ir arī atsevišķas agresīvas šķirnes.
«Vecākiem jāsaprot, ka suns cilvēka atvasi neuztver kā mazo saimnieku, bet kā dīvainu dzīvnieku. Ir cilvēki, kuri priecājās, redzot, ka viņu četrkājainais mīlulis laiza bērnu un baksta to ar purnu, bet mani tāda aina biedē. Tāda laizīšana var nebūt mīlestības pazīme. Tā var būt audzināšanas metode, kura jebkurā brīdī no laizīšanas var pārvērsties par sapurināšanu vai uzrēkšanu, jo nekad nevar zināt, kā suns uzvedīsies. Vecākiem bērni jāiemāca, kā izturēties pret dzīvnieku. Bērns nedrīkst aiztikt to, kad suns ēd, nedrīkst rāpties uz muguras un bakstīt tam acī vai ausī.
Kādā lekcijā par suņu uzvedību zoopsiholoģe Inga Cerbule stāstīja, ka savus labi audzinātos mīluļus nekad neatstāj kopā ar aukli un bērnu vienā telpā. Viņa uzskata, ka aukle nespēj kontrolēt svešus suņus. Tāpēc, ejot projām, četrkājainos draugus viņa atstāj sprostā. Uzskatu, ka katram sunim ir jābūt būrim, jo tā ir viņa teritorija, māja. Ja kucēnam iemāca dzīvoties pa būri, dzīvnieks to neuztvers kā sodu, bet patvērumu, kur viņš var aiziet un paslēpties. Pat ja saimnieks būri aizslēgs, suns par to nenervozēs.
Vecākiem ir jāizvērtē, vai viņu bērns var atrasties ar dzīvnieku vienā telpā. Jebkurā gadījumā bērnu bez vecāku uzraudzības nedrīkst atstāt vienā telpā ar dzīvnieku, jo jebkuram sunim var būt sliktās dienas. Suņa pusmūžs iestājas ap četriem līdz astoņiem gadiem, kad tam var rasties slēptās veselības kaites, piemēram, artrīts vai kāda cita, kas viņu var darīt īgnu. Ja, piemēram, sunim sāp austiņa, bet bērns to aizskar, dzīvnieks var kļūt agresīvs, lai gan tā būs viņa aizsargreakcija, nevis uzvedības problēma.
Vai suni var iemācīt labi uzvesties bērna klātbūtnē? Nevar! Vecākiem ir vieglāk kontrolēt bērnu, nevis suni. Vecākiem mazulis ir jāizolē no suņa, jo bērns ir neprognozējams, savukārt četrkājim ir dabiskie refleksi.»