Nekas neatlika, kā suni siet pie ķēdes, stāsta Baiba. Bet, tiklīdz jauktenīti piesēja, kļuva vēl ļaunāk - sunene, brīves alkdama, izmantoja visus spēkus un iespējas, lai atraisītos no ķēdes valgiem. Spēcīgajam organismam tas izdevies itin bieži, bet tad suns sadarījis nerātnības - ar savu lēkājošo draudzības izrādīšanu pārbiedējis ne tikai pagasta iemītniekus, bet arī pašu Baibu. Lai suns kļūtu mierīgāks, Baiba mēģināja to vest saitītē staigāties, bet spēcīgais dzīvnieks bieži vien saimnieci rāva gar zemi un it nemaz neklausīja, ka jāiet lēnāk. Pēc pastaigām dažkārt sāpējušas rokas un mugura, stāsta Baiba. Dzīvnieka likteni izšķīra kāds cits notikums - reiz kaimiņa viesis iemaldījās suņa ķēdes teritorijā. Pēc šī notikuma svešiniekam kājai nācās uzlikt vairākas šuves. Lai arī šoreiz suni par šādu nedarbu vainot nedrīkstēja, Baiba dvēseles miera labad dzīvnieku aizveda uz tāliem laukiem pie vecvecākiem, kur klusāka gaisotne.
Taču suņu likstas Baibas dzīvē nebeidzās. Pēc pāris gadiem bērni mājās atnesa suni. Tas bija kārs uz putniem - vairākus nolikvidēja gan kaimiņiem, gan pašiem. Kad tas nokoda kaimiņu tītarus un kaimiņi pastāstīja arī par citiem suņa nedarbiem, saimniece suni aizveda nošaut.
Vairs nekādu suņu, Baiba sev solīja. Tomēr pēc pāris gadiem pilsētas radi viņai atveda melnu, mazu, bezšķirnes suni, kurš bija kļuvis par liekēdi pilsētas dzīvoklī. Tiklīdz suns nokļuva Baibas pagalmā, uzreiz iemīlēja laukus. Pirmais, ko tas izdarīja, - vairākas reizes priekā apjoza ap jaunās saimnieces māju. Tā kā pilsētnieks laukos pie Baibas nonāca līdz gada vecumam, tas viegli pakļāvās saimnieces dresūrai. Vislielākās likstas un sirdssāpes ir par suni, kurš nav audzināts, uzskata Baiba. Ja suns ir paklausīgs - tas kļūst par draugu, saka Baiba. Abi nu labi sadzīvo.