Hanifa, tāpat kā daudzas citas nabadzīgā slāņa sievietes, ik dienas mazgā traukus, grīdu un veļu vairākās mājās, lai palīdzētu vīriem nopelnīt iztiku parasti ļoti kuplajām ģimenēm. Visbiežāk šīs ģimenes nav vietējās, bet gan iebraukušas Karači peļņā no laukiem. Tā kā telpu īrei līdzekļu nav, ģimenes saceļ no mietiem un segām mājokļus gar dzelzceļu malām, pilsētas kanālu krastos un citās apbūvei neizmantojamās vietās. Lai gan nekādu ērtību šādos mājokļos nav, bieži tur ir elektrība, kas tiek meistarīgi zagta no tuvākajiem elektrības stabiem. Mājokļu un tajos esošo mantu drošību gan neviens nevar garantēt - atceros, kā savstarpēju ķildu rezultātā reiz viss vienai mājkalpotājai piederošais tika sadedzināts. Šādos gadījumos neatliek nekas cits, kā sākt visu no nulles.
Darbu Karači atrast var, jo gandrīz katra vidusmēra ģimene algo vienu vai vairākas mājkalpotājas, kas palīdz mājas sievietēm apdarīt ikdienas darbus. Kad atbraucu dzīvot uz Pakistānu, šī mājkalpotāju algošana man likās pilnīgi nevajadzīgi tēriņi - kāpēc gan mājas sievietes pašas nevar apdarīt darbus? Tomēr pieredze mani pārliecināja, ka arī es neesmu gatava ik dienas mazgāt grīdas, uz kurām diennaktī sakrājas vairāk putekļu nekā Latvijā nedēļas laikā. Nedz arī cīnīties ar katlu kalniem, kas ir neizbēgams rezultāts, ja gatavo vietējos ēdienus un dzīvo lielās ģimenēs. Turīgākās ģimenēs mājkalpotāju ir vairāk, jo to skaitam pievienojas arī šoferi un pavāri. Šādās mājās parasti ir pat atsevišķa mājas daļa kalpotājiem, kur tie nereti dzīvo kopā ar savām ģimenēm.
Kamēr vecāki strādā, lielākie bērni pieskata mazākos, nereti - arī brālēnus un māsīcas. Hanifai ar bērnu pieskatīšanu palīdz vecākās māsas Latifas bērni, kuri pieskata arī viņu jaunākās māsas Šāzijas atvases. Jaundzimušie mēdz slimot nehigiēnisko sadzīves apstākļu un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ. Kad meitas paaugas, viņas nāk līdzi mātēm uz darbu, lai iemācītos, kā darbi darāmi, un sāktu pelnīt pašas. Skolā šie bērni parasti neiet, ja vien kāda labdarības organizācija nav atvērusi viņu kolonijā skoliņu, kurā mācības ir par brīvu. Pilsētas skolās, gan privātajās, gan valsts, ir jārēķinās ar mācību maksu, skolas formu un grāmatu izmaksām, ko nabadzīgās ģimenes nevar atļauties.
Zinu, ka Hanifas dzīve nav viegla. Manas problēmas viņas grūtību priekšā liekas tik nenozīmīgas... Bet par spīti visam, Hanifā virmo tāds neviltots dzīvesprieks, kādu arī es sev vēlētos. Kad rītos pie vārtiem viņa sveicina mani ar skanīgu «assalāmu aleikum» un sniegbaltu smaidu, šķiet, arī manī ieplūst daļiņa viņas dzīvesprieka.