Daudzi tūkstoši Pierīgas bezdarbnieku, kas jau tagad nevar atļauties abonēt laikrakstus, šogad zaudēs iespēju paskatīties _Panorāmu, Nekā personīga_ un _De facto_ un uzzināt, kas tad īsti pasaulē notiek. Tajā skaitā mazināsies viņu izredzes uzzināt ko vairāk par sociālā spilvena pasākumiem.
Runa ir par apmēram 50 tūkstošiem trūcīgu mājsaimniecību, kurās principiāli netiek tērēts neviens lats, ko var netērēt. Tāpēc arguments, ka digitālos dekoderus var arī nepirkt par pilno cenu - 39 latiem, bet nomāt par 1,98 latiem mēnesī, neder: viņi to nedarīs arī par 0,98 latiem mēnesī. Un jājautā: kāpēc viņiem to vajadzētu darīt? Jo tieši šādi - vajadzības izteiksmē un jābūtības formā - Latvijā nostādīts jautājums par TV pieejamību: maksā ragā vai neredzēsi. Līdz ar šādu nostādni runas par informācijas sabiedrību, integrāciju un ko tur kļūst par tukšu muldēšanu. Lai varētu redzēt kaut vai to pašu Bezmaksas paku, ir nepieciešams jau minētais aprīkojums, tas ir, dekoders.
Lielā nieze uz drīzo un absolūti komerciālo TV digitalizēšanu lieku reizi apstiprina melnās aizdomas, ka tas viss nav tīri. Jau pašreizējie digitālās TV klienti spļaudās par teorētiski izslavēto pakalpojuma kvalitāti un «ērtībām», un nekas nevedina domāt, ka sparīgie digitalizācijas centieni vērsti uz pēc iespējas drīzāku sakaru kvalitātes uzlabojumu visās Latvijas mājsaimniecībās. Drīzāk gan ciparu apraides ieviesēja Hannu Digital degoša aktualitāte ir pēc iespējas daudzus piespiest maksāt kaut nedaudz, lai varētu atdot 10,4 miljonu latu parādu Andrim Šķēlem (TP).
Sabiedrības segregāciju pastiprinās arī tas, ka Krievijas un Baltkrievijas pierobežā, kur jau tā dzīves līmenis nav no augstākajiem, cilvēkiem vienīgais TV informācijas avots būs aizvien par brīvu uztveramā Krievijas televīzija, kura, kā zināms, ir aktīva Kremļa politikas propagandētāja.
Ar bēdīgi slaveno izteicienu «reņģu ēdāji» par sociālās atstumtības zīmi pirms kāda laika tika noteikti ēšanas paradumi. Tagad tam pievienojas arī informācijas iegūšanas veids - radioklausītāji.