Protams. Un cietīs ne tikai pakalpojumu saņēmēji - pacienti, bet arī pakalpojumu sniedzēji - ārstniecības iestādes. Ja tiek mazināts pakalpojumu apjoms, ko var nodrošināt iedzīvotājiem, tad jau nav vajadzīgs arī pakalpojumu sniedzējs. Ārsts, speciālists, kas nodrošina izmeklējumus, arī daļēji var būt nevajadzīgs. Ja viņa darbs nebūs valsts apmaksāts, šos pašus pakalpojumus pacients varēs saņemt pie tā paša speciālista, bet jau kā maksas pakalpojumus. Diemžēl tāda ir situācija, par ko mēs šonedēļ arī ar pašvaldību pārstāvjiem runājām. Viņi to ļoti labi saprot.
No tā vien, ka reģionu slimnīcām mazāks finansējums, slimo cilvēku skaits nemazināsies. Un viņi nav no turīgākajiem, lai tā vienkārši valsts apmaksāto pakalpojumu vietā varētu izvēlēties no pašu maka finansējamos.
Viņi tiešām nav no turīgākajiem. Un ko mums šonedēļ atzīmēja arī pašvaldību pārstāvji, tad šie neturīgākie, kā jūs teicāt, vēršas pie pašvaldības sociālā dienesta, lūdzot apmaksāt nepieciešamos pakalpojumus. Līdz ar to arī uz pašvaldībām gulstas papildu slogs - tiek izlietots to sociālais budžets, kas varētu tikt izmantots citiem, ne mazāk aktuāliem, nolūkiem.
Milzīgs apgrūtinājums pacientiem būs arī saistībā ar nepieciešamību vairāk braukt uz lielajām slimnīcām, kuras nu saņems lielāku finansējumu. Taču tās cilvēkiem būs papildu transporta izmaksas, iespējams, arī tēriņi par nakšņošanu Rīgā.
Jā, jārēķinās ar biļešu cenām, to, ka transports ne vienmēr iet regulāri vai tajos laikos, kas nepieciešams, lai izbraukātu ārstus. Tas arī ir papildu apgrūtinājums. Bet par šiem jautājumiem pašvaldības ir labi informētas un šo situāciju tagad vērtē.
No tā varētu secināt, ka arī pašvaldības ir aktīvi iesaistījušās sarunās ar veselības ministru, cenšoties panākt, lai finansējumu reģionu slimnīcām tomēr nesamazina?
Pašreizējā brīdī pašvaldības vēl sarunās ar ministru nav iesaistījušās.
Ja reģionālā slimnīca saņem mazāku finansējumu, nekā tai gada laikā nepieciešams, tas nozīmē, ka kaut kādā brīdī pacienti, kas paši nevar samaksāt par ārstēšanos, netiks apkalpoti un slimnīcas arī daļu darbinieku būs spiestas laist atvaļinājumā, paliekot strādāt uz pusjaudu?
Tā sanāk - strādās gan uz pusjaudu, gan vairāk ieviesīs maksas pakalpojumus. Ja, protams, pacienti būs spējīgi šos maksas pakalpojumus atļauties.
Kādas būs tā sekas ilgtermiņā?
Gada nogalē tas noteikti var atsaukties uz to, ka uzkrāsies rindas uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem vai arī pacienti tiks novirzīti uz maksas pakalpojumiem.
Un, ja nespēs apmaksāt paši, ja veidosies rindas, kā teicāt, tas noteikti būs saistīts arī ar to, ka pieaugs laikus neārstēto slimību skaits, valstij būs lielākas izmaksas ar neatliekamo palīdzību?
Pēdējā gadu desmitā tā jau arī notiek. Slimības vairāk tiek ielaistas tieši šādu ierobežojumu dēļ. Gan maksas pakalpojumi, gan dārgāki izmeklējumi, gan ilgākas rindas neapšaubāmi noved pie saslimstības palielināšanās.
Slimnīcu skaits Latvijā jau iepriekš ticis radikāli samazināts. Cik tas ir optimāls šobrīd, kā jūs domājat?
Pašlaik tas ir samērā optimāls. Pēc pēdējās reformas mums ģeogrāfiskais sadalījums ir tāds, ka reģionālās slimnīcas aptver noteiktus reģionus, savukārt lokālās slimnīcas aptver mazāku pašvaldību skaitu.
Kā finansējuma samazinājums un attiecīgi veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības samazinājums reģionos atsauksies uz neatliekamās medicīniskās palīdzības darbu? Viņiem līdz ar to būs papildu slodze, ja, kā jau runājām, vairāk būs ielaistu slimību, tātad akūtā stadijā ārstējamu?
Ja pacients nevar saņemt ambulatoro pakalpojumu, slimība saasinās, un viņš vēršas slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Ja šai uzņemšanas nodaļai ir finansējums neatliekamajai palīdzībai, tad tiek izlietots arī šis, varbūt smagāk slimiem pacientiem paredzētais finansējums. Veselības ministrija ir mēģinājusi ambulatoro pacientu izmeklēšanas nodrošināšanai novirzīt papildu finansējumu.
Ceturtdien jums paredzētas saruna ar Valsts prezidenta padomnieku. Vai ar Valsts prezidenta atbalstu būtu iespēja ko mainīt šajā jomā?
Mēs informēsim par to, kāda ir situācija, es domāju, ka arī prezidenta kancelejas pārstāvjiem būs aktuāli jautājumi par slimnīcu sniegtās ambulatorās palīdzības nodrošinājumu. Jo šajā jomā ir ļoti daudz sāpīgu jautājumu. Viens no tiem - par finansējumu, kas cieši saistīts arī ar jauno speciālistu piesaisti slimnīcām. Ja pieejamais finansējums tiek samazināts kaut kādās noteiktās pozīcijās, skaidrs, ka mēs nevarēsim piesaistīt nevienu jaunu speciālistu.
Par to, ka Latvijas reģionos esošajām ārstniecības iestādēm jau gadiem ilgi trūkst noteiktu jomu speciālistu, dzirdēts jau vairākkārt. Tajā skaitā ausu ārsti pa vienai divām dienām nedēļā strādā dažādās, pat attāli esošās ārstniecības iestādēs.
Jā, trūkst neirologu, anesteziologu, ķirurgu... Te mēs varam visu speciālistu plašo spektru minēt.
Faktiski pieejai būtu jābūt, ka finansējums reģioniem tieši palielinātos, nevis samazinātos?
Protams, jāanalizē arī iepriekšējo gadu pacientu plūsma, bet tā jau īpaši pa gadiem nemainās. Taču ņemt viena - iepriekšējā - gada deviņus mēnešus par pamatu tam, lai samazinātu finansējumu turpmāk, varbūt nav īpaši korekti.