Izrādās, var braukt arī ar vilcienu
Nevairoties no sociāli un politiski kritiskiem akcentiem, pievēršoties demokrātijas, Eiropas Savienības u. tml. tēmām, abi ir cītīgi sekmējuši mākslas «iešanu tautā», vispirms jau pilsētvides publiskajā telpā (Rīgas tēlniecības kvadriennāles (2004, 2008); projekts Speķa ielas republika (2007) u. c.).
Arī šis pasākums ir netradicionāls gan norises vietu ziņā, gan tāpēc, ka mēģina bruģēt ceļus starp tradicionāli šķirtos lauciņos mītošo literatūru un vizuālo mākslu, aicinot gan lasīt, gan skatīties (un varbūt novērtēt, kā abu maņu iegūtie rezultāti saslēdzas). Ko gan vēl labāku darīt, gaidot vilcienu nereti pat ilgāk par pusstundu? Tomēr žēl, ka intensīvākā pludmales prieku sezona tuvojas noslēgumam un nav vairs vasaras sākuma. Būtiska ir arī iespēja ieraudzīt staciju ēku kultūrvēsturiskos aspektus un novērtēt vilcienu kā ekoloģiski draudzīgāku un demokrātiskāku alternatīvu auto sastrēgumiem uz Jūrmalas šosejas. Kas zina, varbūt projekts ieinteresē izbraukt šo maršrutu kādu, kas vispār nezina, cik maksā biļete, un pludmales apmeklējumu bez auto nemaz nevar iedomāties?
Nekad neredz viens otru
Ja sāk no galapunkta - Dubultiem -, tad Asnates Bočkis un Ingas Žoludes tandēms izceļas kā rotaļīgs bērnības atmiņu interpretējums ar staciju nosaukumu tēlainajām tekstuālajām asociācijām un jautro soliņu karuseli uzgaidāmajā zālē. Majoru stacijā Ulda Bērziņa impresijas par valodu, kurā satikties, izrādās vienīgais eksponāts, bet Izolde Cēsniece to rūpīga rokraksta tehnikā pārnesusi uz putekļaini tumšajiem uzgaidāmās zāles logiem, radot piepildītu un apdzīvotu telpu - tur, kur sareibuši tīņi mēdz ar pirkstu uzvilkt vai ieskrāpēt ne pārāk piedienīgus izteicienus.
Izlaižot Dzintarus, Bulduru stacijas uzgaidāmajā zālē ļaudis no augšas uzlūko Gintera Krumholca veidoto puisīti gumijas zābakos un naģenē; skulptūras virsmu klāj gleznainu, zilu notecējumu tīklojums, bet Arvja Vigula tēlojums par dzelzceļa tēmu modelē sajūtu tīklojumus - skaņu, smaržu un taustes iespaidus. Kristaps Gulbis laukumiņā Lielupes stacijas priekšā uzstādījis pieminekli padrukna obeliska formā ar veltījumu rīdziniekiem - pirmajiem Lielupes šķērsotājiem. Mūsdienās upe sen vairs nav grūti pārvarams šķērslis ceļā uz jūru, bet varbūt tieši tāpēc jāatceras pašsaprotamu lietu vēsturiskā nosacītība un vērtība. Gundara Ignata stāsts savukārt ir par paralēlās dzīvēs zūdošajām attiecību vērtībām: «Vilciens bija klāt un izbrīnītām lukturu acīm skatījās. Tas neredzēja citus sastāvus. Vilcieni ir paralēli, nekad neredz viens otru, varbūt tāpēc arī acis tik izbrīnītas.»
Kas paliek uz vietas, ja viss kustas?
Vēsturiskajā, šaurajā Imantas stacijas ēkā savukārt atrodama Ingas Ābeles tēlotā griezīgā nesatikšanās starp cilvēkiem, kam nav nekā kopīga, izņemot visprozaiskāko sadzīvi, un Aigara Bikšes interaktīvais objekts, iespiedies pašā stūrītī starp biļešu kasēm. Tajā stikla kubā pulsē baltu smilšu uzkalns ar sarkanu bumbiņu galā - tāda kā bērnu celta pludmales smilšu pils, tāds kā miniatūrs vulkāniskas aktivitātes liecinieks, kas periodiski saplok un piepūšas (Bikšes gadījumā piepūšamos objektus jau var dēvēt par rokraksta un individuālā stila pazīmi). To gandrīz varētu uzskatīt par neizskaidrojamas Visuma pulsācijas analoģiju, ja neuzzina, ka sensoru iedarbina katrs kases lodziņam pietuvojies biļešu pircējs. Cilvēka darbība ir iemesls procesiem, kuru cēloņus varbūt nemaz negribētos uzzināt. Arī tāds lasījums nav izslēgts. «Kas paliek uz vietas, ja viss kustas?» jautā gotu burtiem rakstīta plāksnīte uz senlaicīgā kokgriezumu skapja.
Zasulaukā versiju par vilcienu lomu Jāņa Rokpeļņa dzīvē pavada Edgara Oša objekts, atkarībā no skatpunkta atgādinot vai nu atvērtu lietussargu, vai šķautņainu dārgakmeni latviešu mākslai tipiskajās akmens tēlniecības tradīcijās. Savukārt Torņakalns, protams, tautas apziņā nav atdalāms no deportāciju traģiskās lappuses. Par to runā Eduarda Aivara teksts un savā ziņā arī Voldemāra Johansona objekts, kas gan nav pārāk viegli identificējams. Proti, horizontāli izstieptais, dobji dunošais taisnstūra paralēlskaldnis ar zemē iegremdētām caurulēm nav skatienam apslēpts, bet var viegli tikt noturēts par kādu tehnisku stacijas infrastruktūras objektu. Tā jēga kādu brīdi izvairās no uztveres, līdz, gaidot vilcienu uz nākamo staciju, blakus apstājas lokomotīve, kuras radītais troksnis perfekti saplūst ar objekta veidoto, kas gan periodiski arī klusē. Ar Kirila Panteļejeva audioprojektu Rīgas dzelzceļa stacijas kāpnēs, kur dzirdami satiksmes plūsmas kāpinājumi un kritumi, var atvadīties no efemerās staciju mākslas, paturot prātā Laimas Muktupāvelas stāstiņā Kukuļi debesīm iešifrēto problēmu - vai labs darbs, kam pietrūcis laba nodoma, arī ir pelnījis atzinību?
*LMA Mākslas vēstures institūts