Izpratne par «gauso laiku» (T. H. Ēriksena termins grāmatā Mirkļa tirānija), iespējams, saistās ar īpašu, ziemeļniecisku gaisotni, kāda nereti jūtama Skandināvijas valstu romānos un filmās. Villes Lenkeri nesteidzīgā, reflektējošā darba metode cieši saistīta ar viņa izvēlētajām tēmām, kuras prasa pacietību un izturību, nevis zibenīgu fotoreportiera reakciju. Sastinguša laika klātbūtne ir tas, kas Villes Lenkeri fotogrāfijās piesaista vispirms. Vienlīdz statiski ir muzeju eksponāti un to uzraugi, šķietami mūžīgu dialogu risina vaska figūras, sadzīves priekšmeti nesen pamestas pilsētas interjeros atgādina mūsdienu Pompejus. Fotogrāfs savos darbos pievēršas mākslīgai, cilvēka radītai videi un atklāj tās absurdos centienus imitēt un vienlaikus pieradināt dabu.
Jūlija beigās un augusta sākumā viņš viesojās Latvijā, lai Starptautiskajā vasaras fotogrāfijas skolā Ludzā vadītu radošo darbnīcu Jaunā harmonija: cilvēka veidota ainava. Tikāmies Rīgā, kur Ville pēc vasaras skolas nodarbību nobeiguma gatavojās iepazīstināt interesentus ar savu daiļradi lekcijā Ziemeļu Ministru padomes birojā.
Vispirms - kādi ir jūsu iespaidi par neseno pieredzi Ludzā, kur jūs bijāt radošās darbnīcas pasniedzējs?
Atmosfēra bija ļoti pozitīva. Manuprāt, šai vasaras skolai ir liela nozīme Latvijā, tā kā nav akadēmiskās izglītības iespēju fotogrāfijas jomā. Ir tik jauki, ka cilvēki izrāda tik daudz prieka un entuziasma! Kad studēju Prāgā Izpildītājmākslu akadēmijā FAMU, tur bija līdzīga atmosfēra - prieks skatīties uz pasauli, prieks fotografēt, rādīt citiem savas bildes. Protams, Ludzā tas notiek mazākā mērogā un ne vienmēr rezultējas gatavā, pabeigtā darbā, kas būtu piemērots mākslas galerijai vai mākslas tirgum, bet dalībnieku prieks to atsver. Pēc Skandināvijā pavadītajiem gadiem biju iepriecināts atkal nokļūt tik dzīvespriecīgā atmosfērā, kur darbs notiek atbrīvotā gaisotnē.
Skandināvijā šādas gaisotnes nav?
Šī burvīgā atvērtība, laimīga un priecīga dzīves studēšana savā ziņā ir izzudusi no universitātēm Somijā, jo tur māksliniekiem ir iespēja jau ļoti agri gūt panākumus profesionālajā sfērā, studenti mērķtiecīgi orientējas uz dalību mākslas tirgos, uz sadarbību ar galerijām, uz savu darbu pārdošanu un ir pilnībā nodarbināti ar savas karjeras veidošanu. Neapzināti viņi kļūst rezervēti, viņi vairs neatļaujas ar fotogrāfiju spēlēties. Atbrīvotībai un priekam tur nav vietas. Pēc Prāgas, studējot Helsinkos, esmu mēģinājis savā vidē ieviest šo Centrāleiropai un Austrumeiropai raksturīgo pieeju un attieksmi, bet neizdevās, jo cilvēkus tas neinteresē, daudz vairāk viņi domā par savām iespējām un karjeras izredzēm.
Kāda bija jūsu metode, strādājot ar jauniešiem vasaras skolā?
Radošās darbnīcas dalībniekiem jau no paša sākuma teicu, ka ir svarīgi strādāt, skatīties, ko un kā dara citi, gūt jaunus iespaidus gan no manis, gan citiem studentiem. Sākām ar to, ka izvērtējām, analizējām dalībnieku portfolio. Sarunās noskaidrojām, ko kurš meklē, ko gaida no vasaras skolas. Es kā darbnīcas vadītājs varu piedāvāt padomu, atbalstu, kritiku.
Protams, ir neiespējami no dažu dienu darbnīcas sagaidīt reālus rezultātus, vismaz man viena projekta realizācija paņem daudz vairāk laika - vairākus gadus. Nedomāju arī, ka iespējams radīt kaut ko patiešām vērtīgu, strādājot saskaņā ar iepriekš noteiktu tēmu, kāda tiek dota katrai vasaras skolas darbnīcai.
Biju pārsteigts un iepriecināts, ka manā grupā bija daudz dalībnieku bez iepriekšējās izglītības fotogrāfijā: inženieri, mūziķi, studenti un tā tālāk. Vai fotogrāfija viņiem ir tikai hobijs? To nevar apgalvot - tā kā Latvijā nav akadēmiskās izglītības iespēju, varbūt šie cilvēki būtu bijuši fotogrāfijas studenti, ja viņiem tāda iespēja būtu bijusi? Viņi strādā, balstoties katrs savā atšķirīgajā iepriekšējā dzīves pieredzē un izglītībā vai profesijā, tas bija labi redzams viņu portfolio.
Jūs pats arī pirmo augstāko izglītību esat ieguvis nevis fotogrāfijas, bet mežsaimniecības jomā, tāpēc jums varbūt labāk saprotama interese par fotogrāfiju no citu profesiju pārstāvju puses?
Tiesa, uzreiz pēc vidusskolas sāku studijas, un loģiski, ka izvēlējos mežsaimniecības nozari, jo dzīvoju papīra rūpnīcas pilsētā. Tad sapratu, ka tas nav man, mežsaimniecība nebūs mana karjera. Diezgan nejauši pieteicos čehu valodas kursos, un pēc gada jau studēju FAMU Prāgā.
Tobrīd jums radās pārliecība, ka karjera fotogrāfijā var būt veiksmīgāka. Vai šobrīd varat pārtikt no sava radošā darba, nestrādājot papildus citā jomā?
Savā ziņā, jā, varu nodrošināt savu dzīvi. Piesakos dažādām stipendijām, reizēm tiek pārdots kāds darbs. Pie saviem projektiem strādāju lēni, mans radošais darbs ir laikietilpīgs. Man traucētu jebkura lieta, kas novērš uzmanību, arī kāds papildu darbs. Piemēram, sēriju Realitātes radīšana es veidoju vismaz piecus sešus gadus. (Fotogrāfijas no šīs sērijas publicētas tāda paša nosaukuma grāmatā, kuru izdevusi izdevniecība Hatje Cantz 2006. gadā - A. T.).
Kas bija pirmais impulss jūsu darbu kopējā virziena izvēlei, jūsu interesei par cilvēka mākslīgi radīto «dabīgumu»?
Vispirms bija interese par visiem cilvēka darbības veidiem, par šo darbību iemesliem un sekām. Arī priekšstats par to, ka mēs attālināmies un atsvešināmies no realitātes, lai arī apgalvojam pretējo un izliekamies, ka ticam. Mēs būvējam imitācijas, surogātobjektus, lai nesasmērētu rokas ar realitāti, un tajā pašā laikā patērējam arvien jaunus piedzīvojumu un atrakciju veidus tur, kur tie nekad nav eksistējuši. Tāds vārds kā «piedzīvojums» ir zaudējis savu brīnišķo nozīmi un kļuvis par reklāmas saukļu standartfrāzi. Mani garlaikoja un bija nogurdinājuši attēlu plūdi un veids, kā ar attēliem tiek iespaidota mūsu apziņa un domāšana - to dara gan atsevišķi cilvēki, gan plašsaziņas līdzekļi. Manuprāt, tas saistīts ar kontroli - mums jābūt kontrolētām būtnēm, ar kurām var darīt, ko grib, t. i., gūt maksimālo labumu no mums. Un mēs pamazām kļūstam par savas dzīves vērotājiem, skatītājiem no malas, un mūsu loma ir tikai sēdēt un noskatīties, kas notiek.
Ar tādām pārdomām sākās sērija Realitātes radīšana. Cilvēks būvē pats sev saprotamu pasauli. Tā atspoguļo to, ko mēs vēlamies (nevis to, kas ir). Savā ziņā manas fotogrāfijas mijiedarbojas ar šo pasauli. Pirmajā mirklī tas var šķist naivi - kā tas iespējams, reproducējot cilvēku konstruēto realitāti. Izvēloties fotografēt objektus, kuri ir cilvēka radīti un imitē dabu, es norādu uz mūsu laikmeta fenomenu - cilvēks kā pasīvs savas dzīves vērotājs. Mani darbi ir mans komentārs par šo fenomenu, nevis tā risinājums.
Tas nozīmē, ka esat pieradis savas idejas formulēt verbāli?
Jā, es varu sev formulēt iemeslus, kāpēc veidoju to vai citu sēriju. Bet attēlus nav iespējams pilnībā izskaidrot ar vārdiem, tieši tāpēc jau tie ir vizuālā māksla. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc vispār tiek radīti attēli. Tajos allaž ir kas tāds, kas nav izsakāms verbāli, pretējā gadījumā tie kļūst bezjēdzīgi.
Kā uz jūsu darbiem būtu attiecināma mūžīgā fotogrāfijas pretruna starp inscenētu, konstruētu vai jelkādā citā veidā «veidotu» realitāti un tiešu, it kā dokumentālu vērojumu?
Manuprāt, fotogrāfijā svarīgi ir tas, ka attēlam jāliecina - fotogrāfs ir bijis tajā vietā un ir redzējis to un to. Attēls nekad nevar būt objektīvs atspoguļojums, atspulgs no jebkāda veida norises, notikuma - tam es neticu, jo visu nosaka fotogrāfa izdarītās izvēles un subjektīvā attieksme un citi faktori, kas veido attēla vēstījumu. Manas fotogrāfijas ir attēli no reālas vides, tās pašas par sevi nav manis inscenētas vai veidotas ainas. Tās liecina par manu klātbūtni noteiktās vietās.
Strādājot pie tāda ilgtermiņa projekta kā Realitātes radīšana, vai jūs ievācat ziņas, izpētāt situāciju, sastādāt plānu un fotografējamo vietu sarakstu?
Arī tā, bet bieži vien fotografējamās vietas atrodas pašas no sevis. Piemēram, uzzinu par tām nejauši ceļojumā. Es parasti ceļoju uz vietām, kur agrāk neesmu bijis, un neatgriežos tur, kur esmu fotografējis (izņemot projektu Bezceļu teritorija). Lielākoties arī nesastādu plānu vai sarakstu. Piemēram, strādājot pie Realitātes radīšanas, es pat neizmantoju internetu. Vienkārši devos ceļā. Kad atradu ko piemērotu, lūdzu atļauju fotografēt un tā tālāk - pilnībā ļaujos procesam. Tā ir daļa no radošā procesa - nokļūšana svešās vietās, sajūta, ka esi ievainojams un nekontrolē situāciju. To kontrolē, teiksim, muzeja personāls, un es esmu pakļauts apstākļiem. Man tomēr ir svarīgi, lai darbs nebūtu pārāk daudz saplānots un sarunāts un lai es iepriekš nezinātu, kāda veida attēlu iegūšu un vai vispār saņemšu atļauju tur fotografēt.
Savukārt sērija Bezceļu teritorija (The Place of no Roads, izdota grāmatā ar tādu pašu nosaukumu, izdevniecība Hatje Cantz, 2009 - A. T.) uzņemta vienā noteiktā reģionā arktiskos apstākļos. Špicbergenā, Norvēģijai piederošā teritorijā, kas ir īsta nekuriene. Tur ir viena apdzīvota un viena pamesta pilsēta. Fotogrāfijas ir uzņemtas pamestajā krievu pilsētā. Kā es tur nokļuvu? Piedalījos konkursā un ieguvu vietu NIFCA fonda mākslinieku rezidencē Špicbergenā. 2003. gadā pavadīju tur dažus mēnešus. Kad ierados, krievu pilsēta nebija apdzīvota jau piecus gadus. Biju iedomājies, ka tur ieraudzīšu sabiedrību, vietējo kopienu, bet tās tur nebija. Tad es to izgudroju pats - savos darbos. Radās tāds romantisks priekšstats par ciešu un noslēgtu sabiedrību, kas ir ultranormāla. Tāda kā paradīze, kas iecerēta zemes virsū. Piemēram, pamestajā krievu pilsētā savulaik, kad tā bija apdzīvota, nav bijis naudas - algas izmaksātas tikai pēc diviem gadiem, kad strādniekiem jādodas prom. Fotogrāfijas atspoguļo manu priekšstatu par šo utopisko sabiedrības modeli, kurā nav privātīpašuma, nav naudas, nav nekādu kapitālistisku attiecību.
Pēc pirmās uzturēšanās es vēl īsti nezināju, kā izmantot tur uzņemtās fotogrāfijas. Tad atgriezos tur 2005. gadā uz dažām nedēļām, uzņēmu vēl dažas fotogrāfijas. Pēc tam sāku aprakstīt savu ceļojumu un sajutu, ka man nepieciešams tajā vietā būt vēlreiz. Aizbraucu vēlreiz 2007. gadā. Rezultātā tapa ļoti subjektīvs darbs, kam piemīt arī savas faktoloģiskās īpašības. Tas viss tur tiešām varēja būt - vislaimīgākā vieta pasaulē. Vieta, kur visi ir patiesi vienlīdzīgi, nelieto naudu, nekas nav jāpērk, nav privātīpašuma.
Studējot Prāgā, jūs noteikti iepazināties ar XX gadsimta čehu fotogrāfijas bagātajām tradīcijām, kuras lielā mērā sasaucas ar modernisma strāvām, īpaši ar sirreālismu, kā arī ar 50. gadu subjektīvo fotogrāfiju. Vai jūs ietekmēja šī vēsture?
Neapšaubāmi - modernismam un sirreālismam ir spēcīgas tradīcijas Čehijā, un par tām tiek runāts nepārtraukti, bet mani studiju laikā FAMU vairāk piesaistīja 60. gadu dokumentālā fotogrāfija un reportāža. Pirmajā studiju gadā šis fons veidoja mājīgu vidi manam radošajam darbam, bet jau otrajā gadā es attālinājos no šī virziena. Radās iespaids, ka skola joprojām dzīvo sava spožā uzplaukuma laikmetā. Tajā pašā laikā sociālā fotogrāfija tur saglabājusi spēcīgas pozīcijas, pievēršoties arvien jaunām tēmām.
FAMU studējuši arī vairāki fotogrāfi no Latvijas, piemēram, Ivars Grāvlejs. Kāds ir jūsu viedoklis par viņa radošo darbību, kuru es reiz nodēvēju par «atriebību fotogrāfijai»?
Šķiet, Ivars Grāvlejs ir vienīgais Latvijas fotogrāfs, kuru pazīstu. Vienu gadu Prāgā mēs studējām kopā. Viņš ļoti gudri izmantoja fotogrāfiju, savā ziņā pret tās būtību. Tagad, kad viņa darbu kopums ir audzis apjomā, tas savā rotaļīgumā sāk izskatīties arī jēgpilns un nopietns. Manuprāt, savā humora izjūtā viņš ir viens no vecās labās «Baltijas fotogrāfijas skolas» tradīcijas sekotājiem, tā līdzīga dažiem Lietuvas un arī Latvijas iepriekšējo paaudžu fotogrāfiem.
Pēc FAMU turpinot izglītību Helsinku Mākslas un dizaina universitātē, vai konstatējāt būtiskas atšķirības izglītības metodoloģijā un studiju programmas saturā?
Pašlaik atšķirība vairs nav tik liela, bet pirms desmit gadiem, kad pēc Prāgas ierados universitātē Helsinkos, galvenais bija akcentu maiņa no melnbaltās uz krāsu fotogrāfiju. Tā ir ievērojama atšķirība. Tā kā es tikai izstrādāju maģistra darbu, man nebija lielas saskarsmes ar studiju programmām un pasniedzējiem. Man personīgi tas bija ļoti radošs un produktīvs laiks, iespēja attīstīt savu stilu un radošā darba metodes.
Pasaulē ir labi pazīstams zīmols Helsinku fotogrāfijas skola, kas asociējas ar zināmu kvalitāti, attieksmi, izkoptu estētiku. Arī jūsu grāmatu ievadrakstos un izstāžu komentāros pieminēts šis zīmols. Ko jums nozīmē šis nosaukums - vai tas ir tikai mākslas mārketings vai kas vairāk?
Visus Helsinku fotogrāfijas skolai pieskaitītos fotogrāfus reāli vieno tikai fakts, ka viņi absolvējuši Mākslas un dizaina universitāti Helsinkos - tāpat kā es. Un ir viens galerists, kurš ar šo zīmolu nodarbojas - veiksmīgi pārstāv māksliniekus ārvalstīs, rīko galeriju izstādes, eksponē darbus mākslas gadatirgos. Šī darbība ir apsveicama tādā ziņā, ka parāda iespējas, hipotētiskos veiksmes scenārijus. Helsinku fotogrāfijas skolai neapšaubāmi ir milzīgi panākumi komerciālajā aspektā, bet jāatzīst, ka šobrīd šie panākumi veicina tādu darbu rašanos, kuros pietrūkst personiskā rokraksta, vēstures, saskares ar realitāti, tāpēc tie nereti šķiet tukši. FAMU drīz var kļūt par labāku izvēli fotogrāfijas studentiem - pasaulē viss mainās.
Saskaņā ar jūsu teikto katras sērijas radīšana ir patiesi ilgstošs, gados mērāms darbs. Vai strādāt šādā tempā mūsdienās nav īsta greznība?
Strādāt lēni varbūt arī ir greznība, bet tas mani neuztrauc. Lēns darba process man patīk, un tikai tā varu sasniegt iecerēto. Mans mērķis nav ražot un pabeigt pēc iespējas vairāk projektu, bet gan būt procesā un saprast.
Vai, jūsuprāt, atsauksmes no kolēģiem un skatītājiem ir svarīgas? Vai darba procesā jūs mēdzat «testēt» savus darbus pirms izstādīšanas vai publicēšanas?
Uzskatu, ka svarīga ir jebkura atsauksme, bet savā darbā gan uz to nepaļaujos. Man nepatīk ne runāt par nepabeigtiem darbiem, ne tos rādīt. Laiks, kas nepieciešams projekta pabeigšanai, lielākoties tiek veltīts paškritiskam vērojumam, refleksijai par mana darba virzieniem, iemesliem, formām. Iespējams, ar palīdzību no ārpuses es varētu pabeigt darbu ātrāk, bet man jau nekur nav jāsteidzas.
Pieņemu, ka arī šobrīd jums ir kāda jauna ideja, kuru īstenojat?
Pēdējā laikā esmu apmeklējis vairākus medicīnas vēstures muzejus. Meklēju, gatavoju konceptu, bet pārējais vēl nav zināms.