Divus pilnvaru termiņus esmu bijusi. Ja cilvēks ir ļoti jauns un pārliecināts, ka viņš ir noderīgs sabiedrībai un partijai, tad jau var kandidēt. Mums ir deputāti, kas te ir 20 gadus. Es nepalikšu bez darba, man ir ar ko nodarboties. Mana pārliecība ir, ka divi sasaukumi ir pietiekami, ja neesi izcils un īpaši spējīgs, un tavs pienesums nav tāds, bez kura valstij būs jūtams liels zaudējums. Taču no šiem simt cilvēkiem es nevaru nosaukt kādu, par kuru varētu teikt: nu tu gan būsi liels zaudējums.
Jūs esat vīlusies politikā vai sevī kā politiķē?
Es vienkārši esmu sapratusi, kas ir politika un kā tā tiek veidota. Un tā, kā šī politika tiek realizēta, man nav tāda gandarījuma, lai es tajā vēl uzkavētos.
Kā dēļ vairs nevēlaties šeit uzkavēties?
Sabiedrības simpātijas pa šiem astoņiem gadiem ir mazinājušās. Es nezinu, kam ir jānāk - līderim, kas varētu pārliecināt visu sabiedrību, bet es tādu neredzu.
Vai Einars Repše tāds reiz nebija?
Viņa dēļ es atnācu. Tikai Repšes dēļ. Man bija piedāvājumi arī tad, kad Olga Dreģe nāca, bet man tas likās nevajadzīgi un nesaprotami. Taču tad, kad nāca Einars Repše, man likās izcili un spoži. Viņš nāca ar atklātumu, godīgumu un profesionalitāti, ko mūsu partija pārņēma. Tas bija izcils gadījums. Viņš bija cilvēks, kas varēja būt vadītājs.
Kāpēc viņš vairs tāds nav?
Ļoti banāls iemesls. Man ir jāatsaucas uz pirmo prezidentu Jāni Čaksti, kurš pateica - vai nu tirgonis, vai politiķis. Diemžēl Repšes kungs uz to aizķērās. Viņš pats atzina, ka biznesā nav veiksminieks, bet domāja, ka mediji viņu tādā situācijā ir nolikuši. Atklāti Repšem teicu: «Nē, tie nav mediji. Tas esat jūs pats.» Kad viņš to jahtu iegādājās, tas laikam bija pēdējais punkts. Tas jau bija bērnišķīgi. Tas pat vairs nebija biznesmeņa cienīgi. Man ļoti sāpēja sirds, ka viņš to uzticību, ko tauta bija devusi, pazaudēja. Līdz ar to viņš pazaudēja partiju.
Otra mācība - mēs ar to, ka visi vai viena daļa ir zagļi, korumpēti, nelieši un visādi citādi, nespējām sadarboties ar partneriem. Politiķis tā nevar. Es joprojām svēti ticu, ka mūsu lielākais nopelns ir tas, ka mēs patiešām esam godīgi. Taču ar to bija par maz. Tas, ka mēs stāvējām atstatu, bija kļūda, ko sapratu diezgan drīz. Politika ir diplomātija un kompromisu māksla. Kad Ainārs Šlesers bija premjera biedrs, kāpēc Repšes kungam bija viņš jāatlaiž? Mēs teicām: ko viņš sliktu var izdarīt? Kad būs izdarījis sliktu, tad par to runāsim.
Vai Repšem kā premjeram nevajadzēja atbrīvot Šleseru (drīz pēc tam 2004. gadā valdība krita - red.)?
Nekādā gadījumā. Tā bija nepareiza rīcība. Premjeram vajadzēja uzdot konkrētus uzdevumus un novērtēt. Politika nav ne tava ģimene, ne tavs draugu pulks, kurā tu vari savu patiku vai nepatiku pret kādu cilvēku izpaust. Politikā jāvērtē darbi.
Vai Danu Titavu vajadzēja izslēgt no partijas?
Jā. Domāju, ka viņš to bija pelnījis. Viņš bija Einaram Repšem vistuvākais. Kad Einars aizgāja biznesā, Dans varēja teikt, ka viņš dara kļūdas. Es Edgaram Jaunupam un Danam sacīju, ka Einars pieļauj kļūdas.
Kāda ir Edgara Jaunupa loma partijā?
Domāju, ka milzīga. Milzīga.
Kādā ziņā?
Es negribu neko sliktu runāt. Taču, kad partiju vadīja Krišjānis [tagad - EP deputāts K. Kariņš], viņš mums iemācīja demokrātiju partijā. Toreiz domāju - redz, ko nozīmē amerikāņu skola. Nebija tāda jautājuma, kad viņš mums visiem - katram no 26 deputātiem - nepavaicātu mūsu domas. Tā neviens nav strādājis, kā Krišjānis strādāja. Es to ļoti augstu vērtēju.
Tagad tā vairs nav?
Vairāk vai mazāk vada kāds kodols. Tā bija Einara Repšes laikā, un tā ir tagad. Mēs jau nosaucām tos cilvēkus, kas toreiz bija - Dans Titavs, Jaunups, Solvita [Āboltiņa], Artis [Kampars], Linda [Mūrniece]. Ar nelielām izmaiņām šobrīd ir tāpat.
Vai ierindas deputāti nevar ietekmēt lēmumus?
Tu jau vari teikt savu viedokli, bet es nezinu - neesmu valdē. Toreiz es biju valdē.
Vai jums būtu tiesības nobalsot, piemēram, pretēji frakcijas lēmumam, kā to savulaik izdarīja Sarmīte Ķikuste?
Es domāju, ka būtu. Ko man varētu izdarīt?
Teicāt, ka pēc pilnvaru beigām Saeimā jums būs ar ko nodarboties.
Strādāju privātfirmā un mācu uzņēmējiem cilvēku attiecības - lai viņi sev noticētu, iegūtu pašapziņu. Mācu katram strādāt ar sevi, atmodināt sevī mītošos procesus un apzināties tos. Ja cilvēks kaut vai desmit minūtes dienā ir padomājis, kas viņš ir, ko ir šodien izdarījis, tad atbilde viņam atnāks - tas man ir jādara vai nav.
Vai teātrī vairs nevēlaties strādāt?
Nē. Jūs taču redzat, kādas teātra izrādes ir. Tur ir sieviete no 20 līdz 30 gadiem. Mirdza Martinsone raud, Akvelīna Līvmane, Lilita Ozoliņa raud pēc lomām. Ko tad es spēlēšu? Māti, lai pārietu pāri skatuvei? Man nepiemīt šis komplekss. Man ir izdots sertifikāts, un es varu mācīt cilvēkus, kas sāk savu biznesu. Es arī aicinu apzināties, ka pie katras nelaimes ir vainīgs konkrēts cilvēks. Aigaram Kalvītim, jebkuram cilvēkam vajadzētu atbildēt par savu lietu.
Kurš ir atbildīgs, ka Saeimas prestižs astoņos gados ir krities un pret politiķiem ir tik negatīva attieksme?
Domāju, ka nav tādas personības. Taču, ja man uz ielas teiktu, ka mana partija ir tādi paši zagļi un ņēmēji, tad es varētu cīnīties ar zobiem un nagiem un pierādīt, ka tas tā nav. Tāpēc es mīlu savus kolēģus. Vai tas būtu Valdis Dombrovskis, Artis Kampars vai Einars Repše... Lai viņi kaut ko paņemtu, kas nepieder viņiem!? Nē! Ar savu godaprātu to sajūtu un ar savu atbildību runāju. Var pārmest neizdarību, nezināšanu, bet godīguma trūkumu viņiem nevar pārmest. Bija daži biznesmeņi, bet viņi vairs nav partijā, un es pat negribētu saukt viņu vārdus.
Vai atceraties, ko teicāt Dombrovskim, kad viņu apstiprināja premjera amatā?
Jā, es viņu nosaucu par lācīti. Es viņu tā vienmēr saucu. Tā ir mana atņemtā bērnība. Esmu kara laika bērns. Man ir lāču kolekcija - 140 rotaļu lāči. Tagad 50 lāči ir izstādē. Tāpēc man pret lācīti ir tāds mīļums, un šo mīļumu esmu izjutusi arī pret Dombrovski. Taču tas bija nekorekti - es ienācu savā telpā un neredzēju, ka man aiz muguras ir kamera. Ja es to būtu redzējusi, nekad tos vārdus nebūtu teikusi. Tas pūlis drāzās iekšā, kad es sacīju: nu, lācīt, es tevi apsveicu. Man bija neērti, un kopš tās reizes es viņam vairs nekad tā neesmu teikusi.
Jūs sākāt stāstīt, kāpēc politiķi zaudē uzticību...
Šekspīra Hamlets cīnījās par jaunu, skaistu ideju. Viņš bija neapmierināts ar valsti un visām tām pašām cūcībām, kas notiek tagad. Kāpēc viņš zaudēja? Kad cilvēks cīnās par jaunu ideju, nedrīkst cīnīties ar veciem ieročiem - ar iznīcību, varmācību. Varmācība nes varmācību. Tagad saku - nedariet tā. Tauta redz, ka viņi tur savā starpā plēšas. Paldies Dievam, ka ir šī apvienošanās. Labāka vai sliktāka, bet jau solis uz priekšu. Un vēl - ir jāspēj atvainoties. Esmu dzirdējusi divus lielus cilvēkus, kas atvainojās. Boriss Jeļcins atvainojās savai krievu tautai un teica: piedodiet, es gribēju daudz vairāk un labāk izdarīt, bet nu neiznāca man. Un otrs - Fidels Kastro. Viņš gribēja atvērt kaučuka rūpnīcas un vienā gadā divas cukurniedru ražas ievākt, lika veciem cilvēkiem strādāt, lai varētu pārdot Krievijai cukuru un uzcelt kaučuka rūpnīcu. Nekas neiznāca, un viņš atvainojās: piedodiet, bet es tiešām cerēju, ka mums izdosies un mēs tiksim ārā no nabadzības.
Jūs atvainotos?
Daudzi man nepiekrīt, bet es atvainotos simts reizes vairāk. Es atvainotos un teiktu cilvēkiem - nebrauciet projām. Skatījos 100. pantu televīzijā, kur runā mans mīļais Dombrovskis. Viņam jautā: ko jūs varat novēlēt Līgo svētkos? Viņš saka: lai ir priecīga līgošana. Gribējās teikt - nu vēl trīs teikumus pieliec klāt: «Mīļā tauta! Tie ir mūsu svētki. Ir kaut kas lielāks par maizes gabalu un vienu latu.» Ir lietas, kas nemaksā neko. Pasaki labu vārdu. Esi iecietīgs, noglāsti viņam galvu, pastāvi blakus, uzklausi viņa sāpi un pasaki: nebrauciet projām! Es tiešām svēti ticu, ka pēc diviem gadiem jau būs labāk. Pēc trim, četriem, pieciem gadiem mēs būsim ļoti labā situācijā.
Vai Dombrovskim nepietrūkst komunikācijas spēju? Viņš kā premjers nav kļuvis pat par Vienotības līderi.
Dombrovskis ir godīgs, bet komunikācija ir viņa vājā puse. Taču ar savu stoicisko mieru situācijā, kad visi plēš un zākā, viņš to ir izturējis.
Vai, jūsuprāt, Dombrovskis būs premjers arī pēc vēlēšanām?
Ja mēs uzvarēsim, tad - jā.
Taču, ja jūs nesaņemsiet 51 balsi, Vienotību pārējie var atstāt opozīcijā.
Varētu 36-40 balsis dabūt. Taču nezinu, vai mēs par Saskaņas centru varēsim saņemt vairāk.
Vai jūs varētu veidot koalīciju ar Saskaņas centru?
Jā. Noteikti. Te es arī nepiekrītu Dombrovskim. Tie Saskaņas cilvēki, kas ir šeit, nav Maskavas krievi, bet Latvijas krievi, bet viņi nejūtas ne krievi, ne latvieši. Lai viņiem ir divas, trīs ministrijas. Ja mēs esam divas trešdaļas, varam nosargāt Valodas likumu - tas man rūp. Ir jādod iespēja, un viņi pārvērtīsies, kā Nils Ušakovs ir pārvērties. Tas varbūt ir aprēķins, bet labumam ir pašvērtība. Kur var būt lielāks prieks par to, ka tev no sabiedrības kāds pasaka, ka to tu labi izdarīji. Vai cilvēkam var būt lielāks gandarījums? Domāju, ka nevar.
Kāpēc raidījums Latvija var! ir ielikts naktī, ja tajā es uzzinu tādus jaunumus, kādi mums cilvēki ir Latvijā? Es strādātu ar Saskaņas centru, kas būtu labāk nekā tad, ja viņi opozīcijā kaltu plānus, kā tev iespītēt vai palikt kāju priekšā.
Vai jums kā politiķei cilvēki ir teikuši paldies par to, ko esat izdarījusi Saeimā?
Nē. Nē. Man tirgū pat saka: tas jums kā māksliniecei. 8.Saeimā biju Kultūras un izglītības komisijā, bet tas ir sarežģīti, jo māksliniekiem jau nevajag likumu, viņiem vajag naudu. Taču mēs jau esam lēmējvara, nevis izpildvara. Tagad mēs ar Silvu Bendrāti esam Sociālajā komisijā un panācām piemaksas pensionāriem. Es ierosināju, ka vecāku pabalstu vajag arī otrajā gadā. Tas ir mans personīgais priekšlikums, ko pirmajā lasījumā ar 51 balsi pieņēma. Kas tas man bija par gandarījumu! Tagad tas likums guļ Saeimā. Trešais mans panākums ir, ka izcīnījām izdienas pensijas.
Kādām, jūsuprāt, ir jābūt valsts prioritātēm?
Tie ir bērni. Demogrāfiskais jautājums. Otrs ir izglītība.
Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri saka, ka māksliniekiem nav jābūt Saeimā?
Nav jau svarīga profesija, bet motivācija, kā vārdā tu esi iesaistījies politikā. Juristi ir pa labi un kreisi, katrā komisijā ir konsultanti, kas var palīdzēt sagatavot priekšlikumu. Svarīgi ir spēt to ideju novest līdz pieņemtam likumam un tas, cik intensīvi tu strādā, lai to izdarītu. Cik tās aktrises te ir - septiņpadsmit? Viena aktrise. Kādreiz bija Olga Dreģe. Tagad - es. Taču cik te ir to, par kuriem vispār nezina, vai viņš ir aktieris vai kas viņš ir. Kāpēc kāds iedomājas, ka viens dakteris - ķirurgs, kas liek kaulus kopā, - ir ar spožāku intelektu nekā man? Raimonds Pauls reiz sacīja: ko tad mēs ar Imantu Kalniņu un Kantāni esam nozaguši.
Valsts prezidents Valdis Zatlers arī bija ķirurgs, kas lika kaulus kopā. Kā vērtējat viņa izredzes kļūt par prezidentu uz vēl vienu pilnvaru termiņu?
Man ļoti grūti ir viņu vērtēt, jo viņš manai ģimenei kā ārsts ir daudz palīdzējis. Tā tas ir. Viņš ne tikai kā ārsts, bet arī kā cilvēks ir daudz laba darījis. Kā politiķis viņš ir ļoti audzis. Man pat ir sajūta, ka tās pēdējās runas ir viņa runas, ka tās nav uzrakstītas runas. Viņš iet pie tautas, un viņu ļoti labi uzņem. Tāpēc prezidents grib, lai tauta viņu vēlē, jo cer, ka sabiedrība viņu ievēlēs. Vai Saeima Valdi Zatleru ievēlēs, to es negalvoju, bet tauta varētu ievēlēt.
Mēs varētu jums sacīt paldies par šo sarunu…
Nē, es vēl gribu pateikt vairākas lietas, jo trīs gados reizi tāda iespēja ir dota. Gribu teikt, ka katram cilvēkam ir jāatbild par saviem darbiem un katram no mums ir dota iespēja izvēlēties - vai tu esi godīgs vai negodīgs, vai tu atrisini to lietu vai ne. Un tā ir viņa atbildība, kā viņš ir izvēlējies darīt. Es brīnos, kā tie cilvēki var aizmigt un kā viņiem nāk miegs. Un man ir lielais jautājums, kas ir noticis ar Latviju un ar latviešu cilvēku. Ja tas ir zaņķis, tad mēs vilksim kājās gumijas zābakus un mēzīsim... Bet, nē, cilvēki domā - es tagad aizbraukšu projām un atgriezīšos tad, kad būs uzbūvēta šoseja un varēšu iet smalkās kurpītēs pa šoseju!