(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Pēc krievu ienākšanas Latvijā tika sarīkotas divas vēlēšanas jeb balsošanas. Vispirms Augstākās Padomes jeb Saeimas sapulces vēlēšanas. Daži bija pārliecībā, ka var uzstādīt arī otru kandidātu sarakstu - bezpartejisko -, un izmeklēja cilvēkus, kas Latvijas laikā nav bijuši nevienā partijā, Saikavā tāds bija zemnieks un sabiedrisks darbinieks Ruņģis. Tikko komunisti dabūja zināt, ka tiek gatavots bezpartejisko saraksts, tos cilvēkus izsauca uz čeku un pateica, ja viņi mēģinās traucēt vēlēšanas ar kaut kādu sarakstu, tad kā tautas ienaidniekus apcietinās. Tie tūlīt atsauca savas kandidatūras. Pašas vēlēšanas latviešiem bija nepierastas. Visi vēlētāji bija reģistrēti un pateikts, kas neies uz vēlēšanām, tiks uzskatīts par tautas ienaidnieku, pie kam vēlēšanas bija tā organizētas, ka katru vēlētāju varēja kontrolēt. Latvijas laikā katram vēlētājam iedeva visus kandidātu sarakstus, tad vajadzēja iet atsevišķā istabā un tur ielikt aploksnē to sarakstu, par kuru balso, un iemest urnā. Pie urnas dežurēja pagasta pārstāvis, policists un partiju pārstāvji. Tagad atzīmēja sarakstā, ka esi ieradies, un iedeva vienu sarakstu, kas jāiemet urnā, neejot kabīnēs. Tās gan visos vēlēšanu iecirkņos bija uzstādītas, bet pie tām dežurēja aktīvisti, kas novēroja vēlētājus. Visi kā viens gāja un meta zīmītes urnā, jo baidījās krist aizdomās, ka esi tautas ienaidnieks. Grigorijs man kā draugam pateica, ka visi, kurus uzskata par pretiniekiem, vēlēšanu sarakstos esot slepeni iezīmēti. Teicu, ka balsošu, kā pavēlēts. Bija arī daži pārdrošnieki, kuri boikotēja vēlēšanas: reliģijas fanātiķi, arī veci cilvēki, pie kuriem brauca uz mājām un centās visādi pierunāt. Kāds latgalietis atteicās balsot, viņam piedraudēts, bet viņš atteicis: «Ja nošaus, tad nekārs, bet, ja kārs, tad nešaus.» Tā arī palicis nevēlējis, nedz šauts, nedz kārts, jo bija ļoti neievērojama persona. Otrās bija par Latvijas pievienošanu Krievijai, un tāpat visi gāja. Ja no vēlēšanu sarakstiem būtu izslēgti visi algotu strādnieku nodarbinātāji un arī valsts darbinieki, tad godīgās vēlēšanās iznākums nebūtu komunistiem labvēlīgs. Tāds sociālisms vai komunisms, kāds bija Krievijā, latviešu tautai nebija pieņemams. [..]
Atnāca 1941. gada pavasaris. Zeme bija sadalīta, bija daudz jaunu sīksaimniecību, kam nebija ne zirgu, ne sēklas. Nodibināja zirgu koplietošanas punktu, ko ierīkoja Dzelzavas Rudeņa saimniecībā. Saimnieks bija jauns, ļoti miermīlīgs cilvēks, tikko precējies. Viņš ar sievu tika padzīts no mājām, atļāva paņemt līdzi tikai tik, cik pauniņā var panest. [..] Maijā kādā avīzē izlasīju, ka Latvijā mežu izstrādāšanas darbiem Krievijā tiekot komplektēti 40 000 cilvēku. Interesējos, kas tā par organizāciju, kur atrodas, bet neviens neko nezināja. Tad Grigorijs un Mirdza man pateica, ka tiekot gatavoti saraksti par cilvēkiem, kurus pie gadījuma ņemšot ciet un sūtīšot uz Krieviju, bet es varot būt drošs, jo sarakstos neesmu. Maija beigās pie manis ienāca pazīstama telefoniste un teica, ka pagastā atsūtīta jauna darbiniece, kas baudot jaunās valdības uzticību, esot paziņa no vidusskolas laikiem. Viņa teikusi, lai pasakot man, lai laižos lapās, jo no Madonas atbraucis čekas pilnvarotais Krievijas latvietis Birze un ļoti interesējies par mani. Viņa domājot, ka mani ņemšot ciet. Nopūtos un teicu, ka nokavēts. Viņa teica, ka uz laiku vajag kaut kur aizbraukt un paslēpties, jo uz Jāņiem būšot karš. Tad viņa parādīja vēstuli no māsīcas, kas ar vīru - vācieti - bija repatriējusies uz Vāciju. Vēstulē bija rakstīts, ka viņa gatavojas uz kāzām, māsīca Elvīra precoties, brūte pošas, bet brūtgāns būšot gatavs kāzām uz Jāņiem, lai gatavojoties apsveikt. Jautāju, kāds tam sakars ar karu. Nekādas māsīcas viņai neesot, tas domāts, ka starp Vāciju un Krieviju uz Jāņiem būs karš.
(Turpinājums 14. novembra numurā)