Mūsdienu mūzikas programmā līdzās itāļa Federiko Gardellas, Krievijas komponista Edisona Deņisova, Izraēlas skaņraža Erela Paza un viņu instrumentiem aranžētiem viduslaiku dziedājumiem būs divi latviešu mūzikas pirmatskaņojumi - tā bijusi tieši Avi Avitala iniciatīva, lai tādi taptu. Santa Bušs savu The Racquet in his Hands sacerējusi mandolīnai solo, savukārt Vācijā dzīvojošās latvietes Rutas Paideres _Black Nightshade_ paredzēta visam trio.
«Jau sarakstes sākumā festivāla mākslinieciskajai vadītājai Gundegai Šmitei pavēstīju, ka vēlamies spēlēt jaunus Latvijas autoru darbus. Ielūgumu uz laikmetīgās mūzikas festivālu es uzlūkoju kā lielu priekšrocību,» Dienai stāsta Avi Avitals, kura repertuārs sniedzas no baroka līdz mūsdienām, no akadēmiskās mūzikas līdz spēlei klezmeru mūzikas ansamblī. «Jauna, speciāli mandolīnai rakstīta mūzika mani ļoti interesē, jo mūsdienu repertuāra mandolīnai nav daudz. Man tas ikreiz ir liels izaicinājums, iespēja paskatīties uz savu mūzikas instrumentu pa jaunam, jo katrs komponists kaut ko izdomā. Tagad mandolīna ir retums, taču vēsturiski tā bijusi lielā cieņā. Itāļu baroka mūzikas vecmeistari Antonio Vivaldi un Džovanni Paizjello tai rakstījuši pat virtuozus koncertus. Četrus mazus darbiņus, jaukus kā konfektes, mandolīnai un klavierēm uzrakstījis Bēthovens. Mocarts mandolīnas skanējumu izcēlis operā Dons Žuans,» saka A.Avitals.
Baroka laikā mandolīna bija izplatīta aristokrātijas, īpaši dižciltīgo dāmu vidē, bet XIX gadsimtā mandolīnas spēle ansambļos kļuvusi iemīļota buržuāzijas nodarbe. «Šādā orķestrī muzicēja pat Itālijas karaliene, man ir šāds attēls no 1904.gada. Savukārt fašistiskajā Itālijā mandolīna kļuva par Itālijas nacionālo simbolu,» to visu stāstot, Avi Avitals iedāvina pērn Itālijā izdotu CD, kurā ierakstījis Vivaldi un Paizjello koncertus. Nav nejauši, ka tie izdoti Itālijā. Tur, Padujā, viņš jau ar Jeruzalemē iegūto diplomu kabatā pabeidzis konservatoriju. «Mandolīnu sāku spēlēt tikai tāpēc, ka dzimtajā Berševā man to ierādīja augšstāva kaimiņš. Dabūjis jaunu mandolīnu, viņš man uzdāvināja savu veco. Priecājos, ka mandolīnistiem aiz muguras nav tādi elki kā vijolniekiem leģendas Izaks Perlmans vai Jaša Heifecs. Mums ir plašs radošs lauks, telpa. Tagad ir sākusies mandolīnas renesanse!»