Man nekas nekad nebija nozagts līdz tai liktenīgajai vasaras novakarei, kad apmierināta ar aizvadīto darba dienu stāvēju trolejbusa pieturā. Steigas stunda bija garām, sabiedrisko transportu gaidīju es un vēl kāds vīrietis. Kad, riepām švīkstot, lēni pietuvojās mans 23.trolejbuss, pieturā pēkšņi uzradās bariņš skaļu bravūrīgu jauniešu. Trīs no viņiem iekāpa pirms manis, pārējie četri stūma mani iekšā steidzinādami - ātrāk, ātrāk, tūlīt taisīs ciet durvis. Mēģināju spirināties pretī spiedienam, taču gandrīz ar varu tiku iecelta trolejbusā. Kad durvis aizsitās, pēkšņi atskārtu, ka braucamajā esmu iekāpusi viena pati, bet trakulīgie puiši palikuši pieturā. Vēl neko nenojauzdama, sataustīju somu, meklēju maku, lai atrastu braukšanas taloniņu. Mani satrieca pēkšņā atskārsme - soma bija vaļā! Vēl klusi cerēju, ka tā atrauta burzmā. Taču roka veltīgi meklēja maciņa ierastās aprises. Cerēdama uz neiespējamo, iztaustīju visus somas nodalījumus un kabatiņas, taču nācās samierināties ar notikušo. Biju palikusi bez visa, ko mēdzam glabāt makā, - naudas, braukšanas biļetēm, bankas kartes, pāris atlaižu kartēm veikalos un Jaungadā vismazākajā kabatiņā pašas iebērtām zivju zvīņām, kurām visu gadu bija man jānodrošina naudas ieplūde makā. Ha, ha, varbūt zvīņu bija par maz?
Brālis mierināja - kaut šī būtu bijusi tavas dzīves lielākā nelaime! Draudzene smējās - ne jau miljons tev tajā makā bija, kas gājis, tas aizgājis. Bet manī nedzisa rūgtums, jutos pazemota - kaut kādi šmurguļi bez sirdsapziņas pārmetumiem tagad izpērk manus pārdesmit latus cigaretēs un alkoholā! Virs zemes tiešām nav taisnības!
Mazliet vēlāk biju spiesta atzīt, ka pati vien biju vainīga. Plecu soma ir katra profesionāla zagļa sapnis, tā mudināt mudina - attaisi mani! Maks guļ pašā augšā!
Tagad tāds laiks. Kas nebūs piesiets (maks, velosipēds, bērnu ratiņi, uz ietves izlikti veikala puķupodi), tas aizies uz neatgriešanos. Labākajā gadījumā savu maku atradīsiet iztukšotu līdz pēdējai zvīņai kādā atkritumu tvertnē.