Nu tā ir sanācis. Mēs šo projektu uztaisījām 2004. gadā, kad biju otro reizi ievēlēts par Viļņas mēru. Un mūsu ideja bija šajā vienā ēkā izvietot vienkopus visus pilsētas dienestus. Līdz tam mums te viss bija ļoti izmētāts, mūsu apakšvienības atradās kādās divdesmit vietās pa visu pilsētu. Tā kā mēs pārvietojām visu uz vienu ēku vienā vietā, mēs samazinājām kopējo mūsu izmantojamo platību par 5000 kvadrātmetriem. Un cilvēki varbūt būs pārsteigti, bet visa Viļņas pašvaldība ar tās dienestiem tagad ir tikai kādi 900 cilvēki. Tas nav daudz, ja ņem vērā, ka pilsēta nemaz nav tik maza, bet pēc teritorijas mēs pat esam četras reizes lielāki nekā Parīze. Mums ir ļoti liela teritorija, kaut arī iedzīvotāju skaits šobrīd ir apmēram 550 000.
Kāds ir politiskais konteksts Viļņas pilsētas padomē, pastāv tāds stingrs dalījums pozīcijā un opozīcijā?
Nu ir gan liela politiska interese par Viļņu, tāpēc ka tā tomēr ir galvaspilsēta, un politikās partijas, kas tiek ievēlētas pilsētas padomē, grib, lai tās būtu redzamas. Un bieži partijas to izmanto kā tramplīnu jau nacionālajām vēlēšanām uz Lietuvas parlamentu. Tāpēc mums pilsētā gan pozīcija, gan opozīcija mēģina sevi pietiekami spilgti izpaust. Un opozīcija ir ļoti dusmīga.
Vai patlaban jūsu pilsētā valdošā pozīcija sakrīt ar pozīciju valsts parlamentā?
Šobrīd gandrīz sakrīt, bet lielākā ir mana frakcija, kurā ir daudz bezpartijisko. Mūsu koalīcijas partneri ir tie, kas pašreiz ir pozīcijā arī valsts parlamentā. Un pašlaik man ir daudz vieglāk strādāt ar socialdemokrātiem, nekā pirms tam bija strādāt ar konservatīvajiem.
Kāds ir pilsētas budžets, vai tas ir ar vai bez deficīta?
Teorētiski pēc likuma mums jābūt sabalansētam budžetam, jo mūsu bu--džets nedrīkst būt mazāks kā mūsu izdevumi. Bet reālā dzīve - tā ir cita lieta. Lieta tāda, ka pašvaldības Lietuvā ir ļoti centralizētas. Un visus budžeta parametrus nosaka parlaments un valdība. Tajā budžetā, ko mums apstiprina parlaments, mums arī ir jāiekļaujas. Bet dzīve ir citāda, sevišķi tāpēc, ka krīzes laikā valdība daudzas problēmas pārlika uz pašvaldību pleciem. Un pilsēta no 2007. gada līdz šodienai nesaņem pietiekamu finansējumu, lai segtu pat savus minimālākos izdevumus.
Bet vai jums, pilsētai, pašiem ir kādi tiešie ienākumi?
Tiešie ienākumi veido tikai desmit procentu no mūsu budžeta. Mēs saņemam tikai to, ko paši salasām, piemēram, parkošanās samaksu un nekustamā īpašuma nodokli. Pārējo mēs saņemam caur parlamentu uz valdību. Tā kā Viļņa rada apmēram 40% no nacionālā kopprodukta, iznāk, ka mūsu pilsēta valsts budžetā dod nesalīdzināmi vairāk, nekā mēs ar valdības lēmumu no tā saņemam. Mēs saņemam pēc summas sev atpakaļ aptuveni 40% no Viļņā iekasētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa, savukārt Kauņa - ap 90%.
Tas nav taisnīgi?
Tas ir ne tikai netaisnīgi, tas posta pilsētas patstāvību. Tāpēc pēdējā laikā mūsu parādi bankām un citām institūcijām ir izauguši apmēram trīs reizes. Mūsu parādi šobrīd ir gandrīz miljons litu. Tāpēc pagājušajā gadā mēs iesniedzam prasību tiesā pret mūsu valdību par to, ka mums iedalāmo līdzekļu nepietiek mūsu ar likumu noteikto funkciju veikšanai. Pašlaik šī mūsu prasība tiek izskatīta Konstitucionālajā tiesā. Pirmajā instancē mēs jau esam uzvarējuši, ceram, ka uzvarēsim arī šajā instancē un valdībai būs jākompensē mums nepamatoti neiedotā nauda.
Varbūt jums vajag atsevišķu likumu par galvaspilsētu?
Nu tā ir ļoti veca ideja, kas ik pa brīdim parādās un noplok. Bet līdz šim mums nav izdevies tam gūt atsaucību mūsu parlamentā. Kāpēc? Nu tāpēc, ka daudzi tā skatās - Viļņa jau tā dzīvo labi, ko par to vēl rūpēties. No vienas puses, tas tā ir, bet, no otras puses, vienmēr jāskatās uz balansu. Šodien Viļņa ir vienīgā pilsēta ne tikai Lietuvā, bet arī visās Baltijas valstīs, kur iedzīvotāju skaits nevis samazinās, bet tas pat nedaudz pieaug. Tagad mums trūkst bērnudārzu, jāuzceļ vismaz septiņi jauni. Citās pašvaldībās bērnudārzi ir pustukši.
Tāpēc mēs ļoti ceram uz šo Konstitucionālās tiesas lēmumu, kas neļautu pašvaldībām piešķirt mazāk līdzekļu, nekā nepieciešams to funkciju veikšanai. Man tomēr kremt - ja mēs kaut vai salīdzinām ar Rīgu un Tallinu, pēc maniem datiem, uz vienu iedzīvotāju gadā sanāk vismazākā summa. Neminēšu precīzus skaitļus, jo, godīgi sakot, ar tiem nelepojos.
Jūsu pilsētas labklājība tomēr atkarīga arī no uzņēmējdarbības aktivitātes tajā. Kādi jums ir instrumenti gan ārzemju, gan nacionālo investoru piesaistei?
Protams, mums pašiem daudz jādara, lai ar savām aktivitātēm padarītu Viļņu par investoriem interesantu pilsētu. Pagājušajā gadā mēs bijām ceturtajā vietā pasaulē pēc piesaistīto tiešo ārzemju investīciju apjoma.
Nu bet ko jūs tādu specifisku darāt investīciju piesaistei?
Minēšu jums vienu piemēru. Pagājušajā gadā IKEA izvēlējās Viļņu kā sava pirmā atsevišķā veikala vietu Baltijā. Ko mēs viņiem piedāvājām? Mēs piedāvājām, ka visus vajadzīgos dokumentus un atļaujas viņiem nokārtosim visīsākajā laikā. Ar vismazākajām birokrātiskajām problēmām un speciālu apkalpošanu. Mēs to saucam par biznesa klasi biznesam. Kad atnāk pie mums uz pašvaldību investors, mēs viņam piešķiram atsevišķu personu, konsultantu, kurš kļūst par viņa oficiālo lobistu mūsu sistēmas iekšpusē. Lai viņš varētu atvērt durvis tad, kad tas nepieciešams, nevis pēc procedūras.
Tas tāds kā individuāls kurators katram investoram?
Jā, kaut kas līdzīgs. Un šim kuratoram ir liela ietekme un pilnvaras.
Ir arī citas sviras. Pirms diviem gadiem Viļņas pašvaldība pieņēma lēmumu samazināt nekustamā īpašuma nodokli viesnīcām un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Tas ir labi nostrādājis, pēdējo divu gadu laikā mums ir atvērušās četras jaunas viesnīcas.
Kādu jūs redzat nākotnes Viļņas vīziju? Rūpniecība?
Mums septiņdesmit procentu ienākumu tomēr ir dažāda servisa uzņēmumi. Taču arī rūpniecībai ir nozīmē, it sevišķi zinātnes ietilpīgo tehnoloģiju jomā. Viļņa šobrīd ir ļoti svarīgs biotehnoloģiju centrs. Šogad mums atveras divas rūpnīcas, kas ražos trešās paaudzes saules baterijas.
Nu labi, izdarīsim eksperimentu. Esmu ārzemju investors, kas sēž jūsu kabinetā. Pārlieciniet mani, kāpēc man labāk iet uz Viļņu, nevis Rīgu?
Nu varbūt nav tā īsti smuki… bet, lai iet. Investorus mēs varam pārliecināt ļoti ātri. Vienkārši ir jāpaskatās apkārt. Ja mēs paskatāmies 300 kilometru rādiusā ap Viļņu, tad šajā riņķī dzīvo sešpadsmit miljonu iedzīvotāju. Šajā rādiusā ir pat četras galvaspilsētas - Viļņa, Minska, Kaļiņingrada un Rīga. Ja šajā pašā rādiusā apskatāmies ap Rīgu, tas būs uz pusi mazāk - tikai kādi septiņi ar pusi miljoni iedzīvotāju. No Viļņas jūs varat izvēlēties dažādas ostas savām precēm - caur Rīgu, caur Liepāju, caur Klaipēdu. Viļņa šobrīd ir vienīgā pilsēta, kur iedzīvotāju skaits ir stabils un pat pieaugošs. Bet Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās. Pilsēta ir liela pēc platības, dzīves kvalitāte laba. Mums ir salīdzinoši vienkāršas procedūras, un tāpēc mēs spējam investīcijas apkalpot pietiekami ātri.
Es nesaku, ka Rīga ir slikta pilsēta, bet, ja jums ir ofiss Viļņā, jūs labi varat strādāt gan Rīgā, gan Minskā, gan Kaļiņingradā, ka arī daļā Polijas.
Gandrīz pārliecinājāt… bet tagad parunāsim par jūsu pilsētas izdevumu galveno sadaļu - pilsētas sociālajām programmām. Kādas tās ir?
Vislielākie izdevumi - tā ir izglītība - ap 40% no visiem izdevumiem. Otrā lielākajā sadaļā ir dažādas sociālās palīdzības programmas, dažādi pabalsti, arī kompensācijas tām ģimenēm, kas nevar samaksāt komunālos maksājumus un tā tālāk.
Kā jums ir ar sabiedrisko transportu, vai ir atlaides kādām iedzīvotāju grupām?
Jā. Mums sabiedriskais transports ir attīstīts pietiekami labi, mums pieaug sabiedriskā transporta lietotāju skaits. Bet septiņdesmit procentu iedzīvotāju, kas lieto sabiedrisko transportu, izmanto tādus vai citādus atvieglojumus. Piemēram, visiem studentiem un skolēniem ir 80% transporta atlaide, pensionāriem - 50%. Ir vēl dažas grupas, kas izmanto priekšrocības transportā. Tikai trīsdesmit procentu braucēju maksā pilnu biļetes cenu. Un biļešu cenas kā tādas mums ir mazākas nekā Rīgā un Tallinā.
Vispārīgi sakot, mums ir daudz sociālo programmu, principā - ja jums ir problēmas dzīvē, mūsu sistēma jums palīdzēs. Tikai problēma ir tā, ka šobrīd daudzi sāk to ļaunprātīgi izmantot - kāpēc jāstrādā, ja tik daudz visādu pabalstu. Kaut arī it kā ir bezdarbs, dažkārt, izrādās, nemaz nevar atrast labus darbiniekus.
Piemēram, mēs, pašvaldība, izveidojām savu taksometru kompāniju...
Pašvaldības taksometru kompānija? Tad jūs, pašvaldība, nodarbojaties ar biznesu?
Jā, mēs to darām. Kaut piekrītu, ka varbūt pašvaldībai ar to nebūtu jānodarbojas. Bet mums pirms tam te bija tāds haoss taksometru biznesā, tik sarežģīti regulējumi, visādi pagrīdes veidojumi, notikuši aresti… Mums bija jāiejaucas, kaut gan plānojam - kad mūsu taksometru firma nostiprināsies tirgū, varbūt to pārdosim. Taču ziniet, kāda problēma? Mums vajag atrast trīs simtus labu šoferu, bet mēs tos nevaram atrast.
Atgriežoties pie jūsu jautājuma, protams, valdībai un pašvaldībai nebūtu jānodarbojas ar biznesu tajās sfērās, kurās privātais bizness pats tiek galā. Bet ir izņēmumi, kur privātais bizness netiek galā. Vēl labāk, ja varam kur privāto uz pašvaldības kapitālu apvienot, un tādu projektu mums ir pietiekami.
Vēl tāds tehnisks jautājums, kas uztrauc arī rīdziniekus. Kā tiekat galā ar sniegu un ledu? Kaisāt sāli?
Jā, kaisām to pašu sāli, dažkārt izmantojam kādus sāls maisījumus. Sniegs, protams, ir liela problēma, šogad daudz naudas iztērējām, lai tiktu ar to galā. Mums ir ilgtermiņa līgumi, un mēs pērkam šeit pakalpojumus no privātajiem, kas, pateicoties mūs kontraktiem, var iepirkt labu tehniku.
Jūsu pilsētā dzīvo ievērojama poļu minoritāte, un dažkārt dzirdam, ka viņi ir neapmierināti ar savu situāciju.
Viņi ir pārstāvēti pašvaldībā un ir pat mūsu pilsētā valdošās koalīcijas sastāvā. Es domāju, ka pilsētas līmenī mums nekādu problēmu nav. Tas, ko dažkārt dzirdat, ir vairāk tādi kašķi nacionālajā līmenī, vairāk tāds politikānisms. Mums Viļņā ir sešpadsmit skolu, kurās jūs varat mācīties poļu valodā. Es nedomāju, ka Eiropā ir daudz tādu valstu, kur varat gūt izglītību savā dzimtajā valodā par valsts vai pašvaldības naudu.
Viļņa bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Vai varat ko rekomendēt Rīgai, kas arī drīz tāda būs? No kādām kļūdām derētu izvairīties?
Kļūdas? Galvenā problēma, kas vienmēr novērojama gandrīz visās kultūras galvaspilsētās, tā ir politiķu iejaukšanās - gan veidojot programmu, gan runājot par finansējumu. Un mēs no tā Viļņā stipri cietām, jo dažas politiskās partijas cēla savu popularitāti, neobjektīvi kritizējot projektus. Politiķi mēģina spodrināt savas spalvas uz šī kultūras galvaspilsētas projekta rēķina. Ja jums izdotos no tā izvairīties... Esam gatavi ar jums dalīties - gan ar mūsu panākumiem, gan ar rūgto pieredzi šajā jautājumā.
Jūs jau trešo termiņu esat Viļņas mērs. Kādas ir jūsu nākotnes ambīcijas, vai nacionālā politika neinteresē?
Es tā ļoti necenšos savu dzīvi saplānot uz priekšu. Bet mans darbs - es pat to nesauktu par amatu, drīzāk par kalpošanu. Būt par pilsētas mēru - es uzskatu to par visinteresantāko darbu pasaulē. Ziniet, es, varbūt ne tieši, tomēr esmu atbildīgs par visu cilvēka dzīvi, sākot no tā, kas notiek dzemdību namā, kur piedzimst jaunie Viļņas iedzīvotāji, līdz kārtībai kapos. Viss šis spektrs ir mana darba zonā.
Protams, ir ļoti svarīgi, lai šo darbu varētu produktīvi veikt. Tāpēc ir svarīgi, kādā koalīcijā tu strādā. Šobrīd mums pilsētas vadībā ir ļoti plaša koalīcija, kas it kā ir labi, tomēr pārāk daudz spēku aiziet saskaņošanā un visādu kompromisu meklēšanā, un tur mēs zaudējam ļoti daudz laika. Un, kā zināt, politikā kompromisi ne vienmēr ir tas labākais, drīzāk otrādi. Tieši tāpēc es atbalstu ideju, ka mērus vajadzētu vēlēt tiešās vēlēšanās, nevis tā, kā mums ir tagad.
Jūsu bruņumašīna, ar kuru savā trokšņainajā akcijā simboliski pārbraucāt nepareizi noparkotam automobilim, - vai tā vēl stāv rezervē?
Tā ir muzejā, bet, ja vajadzēs, dabūšu to atkal. Es ļoti daudz uzmanības pievēršu parkošanās problēmām. Tieši pēc tā, apmeklējot kādu pilsētu, es secinu, kādi cilvēki dzīvo pilsētā un cik efektīva ir pilsētas vara. Ja redzu, ka kādā pilsētā mašīnas stāv uz trotuāriem, tas nozīmē - cilvēku kultūras līmenis ir pietiekami zems un vara neciena cilvēku, jo mašīnām ir prioritāte pār cilvēkiem. Parkošanās kultūra - tā ir ļoti ilustratīva zīme par jebkuru pilsētu.
Latvijā tūlīt būs pašvaldību vēlēšanas, kurās pastarpināti cilvēki izvēlēsies arī pilsētu mērus, tostarp Rīgas mēru. Kādas būtu jūsu rekomendācijas, izdarot šo izvēli?
Protams, tāds īsts padomdevējs es rīdziniekiem nebūšu. Tomēr, kad domājat par kādu, vai tas varēs būt labs pilsētas mērs, manuprāt, ir daži ļoti svarīgi parametri. Neticiet vārdiem, ticiet darbiem. Pajautājiet - kāda ir kandidāta dzīves pieredze. Vai viņš ir izveidojis labu ģimeni? Jo - kā tu varēsi izveidot labu pilsētu, ja neesi spējis izveidot labu un stabilu ģimeni? Tad ir svarīgi, kā viņam gājis tur, kur bijusi iespēja pieņemt savus lēmumus, - vai nu privātajā biznesā, varbūt valsts darbā. Neuzticieties tiem, kas līdz šim ir pildījuši tikai citu lēmumus. Pilsēta nav tā vieta, kur sākt mācīties.