Kamēr Dzintars mazgā rokas, Zelma saliek uz galda vakariņu traukus.
- Lūdzu, nekad vairs nedari tādas muļķības! Es negribu palikt viena.
- Jā, jā...
Dzintaram nemaz nav jāsaklausa vārdi un teikumi, pietiek jau ar toņkārtu vien, lai saprastu, kas Zelmai pār lūpām veļas. Trīsdesmit divus gadus viņš dzird šo dūmakaino, drusku degunā ierauto mēli, kas pēc saimnieces iegribas dažkārt kļūst dzestra vai spiežas laukā negribīgi, caur zobiem, kā asa skaida no metāla ēveles. Ar laiku pie sievas balss pierod tāpat kā pie smēdes trokšņa. Ja iznāk dziļāk iegrimt domās, nedzird ne vienu, ne otru. Kādreiz Zelma prata maigi čalot, ne sliktāk par citām, tomēr pat visblīvāk austais samts, trinoties starp vīru, bērniem un citām rūpēm, nodilst vai arī tiek noglabāts kaut kur dziļi jo dziļi sevišķiem gadījumiem. Iespējams, vīram, kurš dzelzi glāsta biežāk nekā sievu, mīlīga dūdošana nemaz nav vajadzīga. Turklāt, dzīvojot nemitīgā bleķu žvadzoņā, daudz nevar prasīt -balss gribot negribot kopē apkārtnes fonētiskās īpatnības. Zelma iemīlēja kalēju, un likās dabiski iemīlēt arī metālu, kas iesākumā viņai šķita auksts, svešs un draudīgs pretstatā viņas valstībai - mīkstajiem dzijas kamoliem, gaļas liemeņiem un kartupeļu pūriem. Dzelzs ir mūsu maize, bet smēde graudu klēts - tā viņa sev iegalvoja. Vīra darbošanās un nopelnītie lati radīja drošības sajūtu. Bažas, ko rīt liks uz maizes, Zelmu nenomāca, un tas jau bija daudz.
Dzintar, laiki ir neskaidri, vajag iepirkt zeltu, kādu dienu sacīja Zelma, piebilstot, ka bankas ar savām virtuālajām izdarībām viņas uzticību ir zaudējušas, bet paļauties uz papīra naudu vien ir riskanti. Arī Modris mammai ieteica to pašu, kā nekā - visdrošākā investīcija. Atšķirībā no nekustamajiem īpašumiem par zelta burbuļiem nebija dzirdēts. Viņi apmainīja savus iekrājumus latos un eiro pret tūkstoš gramiem augstākās proves dārgmetāla. Šķita, kilogramam jāizskatās iespaidīgi, taču, kad Dzintars atnesa zeltu mājās, Zelma teju apraudājās - tāds kriksis vien ir. Nepārdzīvo, ja tas būtu platīns, stienis izskatītos vēl mazāks, mierināja Dzintars un sievas acu priekšā nosvēra dārgumu. Svari nemeloja, un Zelmai bija jāsamierinās ar niecīgo izmēru. Gandrīz ik dienu viņa mēdz apslaucīt stienīti ar lupatiņu un pēc tam uzliek uz bufetes malas. Viņai patīk garāmejot vai sēžot istabā un adot ik pa brīdim uzmest acis mirdzošajam dārgumam. Var teikt, pateicoties zeltam, Zelma pa ziemu bija noadījusi tik daudz, ka bērni un arī vīrs jau rauca degunu par visu to vilnas zeķu un dūraiņu lērumu. Kājām un rokām jābūt siltumā, un īstai vilnai nekas nestāv līdzi, tinot dzijas kamolu, viņa teica.
Jaunībā Zelma izmācījās par audēju. Kāzu naktī viņa pašas austā prievītē iesēja Dzintara kaltu pakavu un piekāra virs durvīm. Laimei. Vispirms piedzima Modris, viņa vēl drusku auda; pēc vairākiem gadiem pasaulē nāca Marita, un tad Zelma atkāpās no austuves stāviem pavisam. Dzintars trešajā kursā pārtrauca studijas Mākslas akadēmijā, jo ar vienu roku bija jākaļ ģimenei budžets, ar otru jāliek mājai pamati, un no visiem viedokļiem bija izdevīgāk, ja Zelma pamestu darbu un ziedotos tikai mājas solim. Viņa piekrita labprāt- aicinājums būt saimniecei un noteicējai savā teritorijā bija lielāks par vēlmi ražot Daiļradei. Stelles ar vīra palīdzību Zelma izjauca, nobāza zem trepēm un apsedza. Idejas jauniem audumiem Zelmai šad tad ienāca prātā, tikai nebija jau laika, varbūt kādreiz vecumdienās. Bet stelles pamazām iespiedās kaktā arvien dziļāk un dziļāk, brīnums, ka tās vispār tur vēl bija.
(Turpinājums 21. jūnija numurā)