«Pēdējā laikā tu pārāk daudz domā! Pēc manām domām, tu pārspīlē ar visu to Mežvidu ļaužu būšanu. Un, starp mums runājot,» tētis paskatījās, vai kāds nenoklausās viņu sarunu, «es domāju, ka šoreiz tev nav taisnība. Ja Jānis grib, mums ir jāļauj viņam iepazīt pasauli arī no citas puses.»
«Apžēliņ! Tu esi zaudējis prātu!» ome izdvesa. «Dēls, tu ko tagad runā? Tu gribi, lai uz mums rāda ar pirkstiem? Tu zini, ar ko tas var beigties!»
«Labi jau labi, es neiejaukšos,» Jāņa tētis mierināja omi. «Ja tev izdosies viņu pārliecināt...» Nepabeidzis teikumu, tētis kādu brīdi domīgi klusēja. «Un tomēr es gribu, lai tu zini, ja Jānis paliks pie sava, es nostāšos viņa pusē. Es ticu, ka Jānis pats vislabāk zina, ko viņš grib šajā dzīvē darīt.»
«Kādus niekus tu runā?!» Ome nervozi atsāka mizot kartupeļus. «Ja tu viņu nevadīsi, nespiedīsi un nevirzīsi, izaugs dīkdienis, kurš dirn parkos uz soliņiem vai stutē namu sienas!»
«Tev taisnība, mammu.» Jāņa tētis nobučoja omi uz vaiga. «Tev kā vienmēr ir taisnība, tikai vadi gudri, tā, kā tu to proti, nevis apspiežot un ierobežojot, bet palīdzi viņam augt.»
Kad tētis aizgāja, ome pārdomāja, kas te tikko notika. Vai dēls bija apšaubījis viņas prasmes? Vai nonicinājis viņas audzināšanas metodes vai veselo saprātu? Tas sāpēja tāpat kā sagrieztais pirksts. Neveiksmīga diena, bet ar to tikai visas omes neveiksmes sākās. Turpinājumā sekoja piedegusi putra, saplēsts spogulis, gludinot sadedzināta labākā blūze. Par sīkām ķibelēm nemaz nerunāsim. Dažādas likstas burtiski vajāja omi uz katra soļa. Kad krītošas lāstekas dēļ viņa bija spiesta palikt gultā ar vieglu smadzeņu satricinājumu vairākas dienas, ģimene satraucās ne pa jokam.
«Vienas vienīgas nelaimes!» šausminājās mamma.
«Ome paliek veca,» secināja tētis. Jānis pie sevis nodomāja, ka Zemzemē tās uzskatītu par zīmēm, kamēr Virszemē tikai par nejaušībām. Nejaušām sakritībām.
Viņi visi trīs stāvēja pie omes gultas, un katrs piedāvājās izpalīdzēt.
«Varbūt piezvanīt dvīņu vecmāmuļai?» Jānis cerīgi ierunājās. «Viņai ir dažādas ziedes un tējiņas.»
«Nē, kategoriski nē. Nekādu pesteļošanu manā mājā!» ome iebilda. «Un es tev aizliedzu par to ne tikai runāt, bet arī domāt,» viņa stingri teica mazdēlam. «Izmet to vienreiz no galvas! Atceries, ar ko tādu tu varēsi nodarboties tikai pār manu līķi!»
«Fū! Mammu, beidz tā runāt!» Jāņa tētis apsauca omi, kura cēlās augšā no gultas un, sāpošo galvu pieturot, klumzāja uz vannas istabu. Jānis klusēja, viņš nezināja, vai ir īstais brīdis pateikt par sapni, kuru redzēja jau vairākas naktis. Katru nakti pie Jāņa sapnī nāca kāda dīvaina viešņa, jauna meitene, viņa iznira no biezas miglas vāliem, pateica divus vārdus: «Ieklausies sevī!» - un nozuda, lai atgrieztos atkal nākamo nakti. Skaļš blīkšķis iztrūcināja Jāni no pārdomām. «Babah!» kaut kas gāzās. «Trrrrr!» kaut kas plīsa. «Bum-bum!» atsitās pret grīdu, līdz atskanēja izmisis omes palīgā sauciens.
«Āāāāāā, palīgā!» viņa vaidēja, mēģinādama rausties kājās un piecelties no šaurās spraugas starp podu un vannu, kur bija nokritusi, sev virsū uzraudama arī skapīti ar dažādiem vannas istabas priekšmetiem.
Turpinājums 3. janvāra numurā