Taču, lai pie tā tiktu, darbs vai nu jāsaplēš, vai vismaz jābūt klāt, kad tas saplīst pats. Plēst tāda mākslinieka darbus, kas ir pasaules labāko keramiķu desmitniekā, roka neceļas, tāpēc, lai izdibinātu, kas tajos iekšā, būtu jādzīvo darbiem blakus - dažreiz tie patiesi saplīstot paši no sevis, stāsta Martinsons: «Es jau ne vienmēr sekoju līdzi…, pareizāk sakot, ne vienmēr sarunāju ar materiālu. Man tas ir dzīva viela vai dzīva būtne. Tai nevar uzspiest ar varu. Ja tu to dari, materiāls atriebjas, jo tam ir atmiņa. Materiāls ir greizsirdīgs - ja neesi to laikā aprūpējis, apgrozījis, apsedzis vai atsedzis, tad žūstot vai dedzinot darbs salieksies vai plīsīs.»
Martinsonam ir arī tādi darbi, kas izrullēti no viena plasta - skaisti sarullētas cilpas. «Mājās guļu, un pēkšņi atskan troksnis, tāds kā šāviens. Es uzreiz sēdus un jūtu: aha, tas nāca no tā stūra. Paskatos - jā, vienam darbam pa diagonāli pavērusies plaisa no augšas līdz lejai. Tie spriegumi ir bijuši iespiesti materiālā, un viņam tas nav paticis.»
Cukurbietes gaisma
Galerijā Daugava līdz 12.decembrim izstādē Gaismas torņi skatāmi Pētera Martinsona jaunie darbi. Torņu materiāls - porcelāns - ir balts un caurspīdīgs, un gaisma to dara vēl caurspīdīgāku. Gaisma ir darbā iekšā, lai redz, kas var spīdēt cauri. Tomēr viss, par ko mākslinieks domājis, no ārpuses redzams netop.
«Viņa dzimtā valoda, domāšana ir arhitektūra, bet viņš ir lieliski apguvis materiālu, gan strādādams, gan pētīdams pasaules keramiku savos daudzajos ceļojumos,» galerijas vadītāja Anda Treija, raksturodama Martinsona pēdējā laika darbus, saka: palicis krāšņāks. Senāk Martinsons bija askētiskāks, minimālistiskāks. Tagad viņa darbos parādās zelts, sudrabs, citas glazūru krāsas. Viņš ir kā cukurbiete, kas uzņem no zemes visu un pārvērš cukura kristālā, saka Daugavas saimniece.
Jaunajā izstādē lielākā daļa darbu tapusi starptautiskajā keramikas studijā Ungārijā, Kečkemētā, kur Martinsons tiek aicināts strādāt jau daudzus gadus. Tas ir vesels vienstāva apbūves kvartāls ar mūra sētu apkārt, gandrīz kā klosterī. Te tapuši arī tagad galerijā Daugava apskatāmie torņi ar āža galvām sānos. Izskaidrojums izrādās vienkāršs: «kečke» ungāriski nozīmējot āzis. Daži izstādes darbi ir arī no Salacgrīvas, Polijas un Austrumsomijas. Uzskaitījis šīs vietas, keramiķis piebilst, ka svarīgākais, protams, ir cepļa un materiāla esamība, bet arī noskaņa un atmiņas ir svarīgas.
Mainās tikai klosteri
Martinsons parasti uzsver darbu tapšanas vietu, lai gan šajā sakarā ir arī teicis: mainās tikai klosteri, Dievs paliek tas pats. Jā, arī draugi mainās. Galerijas saimniece Anda Treija, to dzirdot, piedāvā savu versiju: Pēterim šie klosteri ir svarīgi tāpēc, ka Rīgā viņš vienkārši nestrādātu, bet nodotos sabiedriskajai dzīvei. Izsūtījumā, ieslodzītam cellē vai meža būdiņā, laiks darbam atrodas. «Vīnu Pēteris nedzer, tātad tikai jāstrādā,» rezumē Anda Treija. «Ja Latvijā viņu sagūstītu, ieslodzītu un noliktu pie krāsniņas, viņš strādātu, bet te viņu neviens nevar sagūstīt.»
Ja nu vienīgi kādi glābēji - savos 78 gados keramiķis joprojām vasaru un ziemu peld Bābelītes ezerā un joprojām nelieto alkoholu, it kā atvainodamies teikdams, ka tāpēc nejūtas neko zaudējis. Reiz glābēji esot viņu ziemā izvilkuši no āliņģa un stacijā piedāvājuši iedzert spirtu, lai sasildītos. Uz to Martinsons, ieraudzījis stacijā uz plaukta burku ar duļķainu šķidrumu, atteicis: nē, labāk bērzu sulas.
Man tomēr nedod mieru Martinsona minētā materiāla pretestība - vai tā var izpausties arī pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem? Jā, var gan, saka keramiķis. Vai tas nozīmē, ka var notikt arī tā, ka cilvēks atnāk uz Martinsona izstādi un viņa acu priekšā izcils darbs ņem un saplīst? Nē, smaida Pēteris un saka: tik labi nenotiek.