Taču te arī viss eiropeiskums beidzas. Stacijas laukums izrakņāts, netīrs, no tāda luksusa kā taksometri nav ne miņas, un ar koferiem jāgrabinās uz kvartāla attālumā esošo metro staciju. Metro ir pārpildīts cauru dienu, un pāreja no vienas stacijas uz otru ir kārtīgs maratons ar stāvēšanu rindā pie eskalatoriem.
Par politiskām lietām ir daudz rakstīts. Notika tas, ko visi sagaidīja, - Putins atgriezīsies prezidenta krēslā. Runājot ar vēlētājiem pie balsošanas iecirkņiem, izrādījās, ka par Putinu balsoja tieši vecākā gājuma cilvēki. Un nevis tamdēļ, ka ļoti mīlētu Putinu, bet tāpēc, ka pārlieku daudz savā dzīvē jau piedzīvojuši satricinājums un izmaiņas. Labāk balsoja par zināmo, nevis neprognozējamo. Jeļcina «mežonīgā» kapitālisma laiki arī cilvēkus bija sabiedējuši. Turklāt Putins sasolīja arī pensiju celšanu. Dievs dos - naftas cenas pasaulē turēsies augstu, un varbūt šie solījumi tiks arī pildīti...
Maskava ir milzīgu kontrastu pilsēta. Ielās lepni traucas dārgi džipi, spiežot pie malām sagrabējušus žigulīšus. Katram ceturtajam džipam vai mersedesam ir migalkas, kas jau tā haotisko kustību padara vēl bīstamāku. Triju zvaigžņu viesnīcas kafejnīcā apmeklētāji malko kumelīšu tēju par cenu: seši lati (!) par tasīti. Un laiski noraugās, kā aiz loga mazie tadžiki (čurkas!) ar milzīgām lāpstām tīra sniegu, bet darba pauzēs ieturas ar maizes doniņu no apskrupušām kuļķenēm. Nez, ja Žirinovskis tiktu pie savu solījumu izpildes un visus šos viesstrādniekus izsūtītu no Maskavas, kas celtos četros no rīta un cīnītos ar sniega kalniem? Arī strādāt par taksometra šoferiem maskavieši par lepnu. Satiktie visdažādāko tautību pārstāvji visi kā viens saka: sapelnīsim un laidīsimies prom. Maskava neesot priekš dzīvošanas un normāla darba. Tā esot greznībai un… ubagošanai. Jo no lepnajiem galdiem kādreiz atkrīt pa kādam lepnākam kumosam. Un ne jau tikai ubagojot uz ielas, bet, piemēram, kādam skatuves māksliniekam uzjautrinot iedzērušu bagātnieka kompāniju tā dzimšanas dienas ballītē. Bet asarām, kā zināms, Maskava netic.