Neviena Hamleta
Ik maiju jau no 1964. gada Berlīnē tiek izrādīti desmit darbi, tapuši vācvalodīgajā teātrī, kas režijas un ideju ziņā ir Eiropas līderis. To atlases kritērijs skan - ievērības vērtākie darbi. Festivāla izlasi veido kritiķu žūrija, kas sezonas laikā noskatās vai visu iespējamo un savstarpējās diskusijās ļauj izkristalizēties izrāžu desmitniekam. Šogad līdz izrāžu apspriešanas pēdējai kārtai bija nonākusi arī Alvja Hermaņa Vīnes Burgteātrī iestudētā Ģimene, kas tomēr gala izlasē nenokļuva. Domas dalījās, kā lasāms žurnāla Theater heute maija numurā, vieni par uzmanības vērtu uzskatīja režisora panākto izcilo ansambļa darbu, savukārt otriem likās, ka izrāde kopumā tomēr nogrimst lauku mājas pārāk plīšainajos spilvenos.
Izrādes saturs, domu un sajūtu lauks šogad izvirzījās priekšplānā spēcīgāk nekā jelkad. Tikai divas no izvēlētajām izrādēm kā uzmanības vērtus piedāvāja tieši formas meklējumus. Pārsteidzoši daudz jaunās dramaturģijas un atšķirībā no citiem gadiem - neviena Hamleta, neviena Dona Karlosa, nevienas Marijas Stjuartes, neviena lielā klasikas darba inscenējuma, kas aizvien ir bijis Theatertreffen uzmanības lokā. Kad festivāla žūrijai teātra kritiķis Francs Ville vaicāja, vai tad Šekspīra, Šillera, Gētes un citu lielo dramaturgu darbos neviens teātris neko būtisku šodienas sakarā nespēj izlasīt? Atbilde skanēja, ka ir pa pilnam klasikas interpretējumu, par kuriem var teikt, ka arī tā var spēlēt, ka darbs ir okaye Inszenierung, tikai nekur tālāk par pieklājīgu vakaru tas viss neved. Un, iespējams, šodienas analīzei šie izcilie teātra teksti ir mazāk rosinoši nekā jaunās lugas, kas tapušas, reaģējot uz tagadni. Uz laiku, kad arī bagātākajās Eiropas zemēs ir ienākusi fundamentāla nedrošība un ierastās dzīves koordinātes ir nodzēsušās. Kad krīze vairs nav intelektuāls, abstrakts vingrinājums galvai, bet sašūpo eksistenciālos pamatus, ietiecoties cilvēka dziļākajā būtībā. No šejienes arī teātra intereses pārvietošanās no prinčiem, karaļiem, valdniekiem uz tā saucamo vienkāršo cilvēku, kas esam mēs katrs.
Kas notiek šodienas cilvēkos?
Gan klasikas darbu inscenējumi - Hansa Falladas Mazais cilvēk - ko nu?, Ēdena fon Horvāta Kazimirs un Karolīne, Etores Skolas Netīrie, neglītie, zemiskie -, gan jaunākās dramaturģijas iestudējumi - Deas Loeres Zagļi, Elfrīdes Jelinekas Tirgoņa kontrakts, Denisa Kellija Mīlestība un nauda, Stefānijas Karpas un Kristofa Mārtālera Riesenbutzbach, Rolanda Šimmelfenniga Zelta pūķis - mēģina ielūkoties: kas notiek šodienas cilvēkos? Un dara to ļoti atšķirīgi. Taču līdzās estētiskajai dažādībai uzmanības vērts ir neviendabīgais veids, kādā teātra mākslinieki lūkojas uz vienkāršo cilvēku.
Distancēts un vēss ir krīzes laika cilvēku zīmējums nīderlandiešu režisora Johana Zīmonsa izrādē Kazimirs un Karolīne, kas iestudēts Ķelnes Dramatiskajā teātrī, bet pirmizrādīts pērnvasar Aviņonas festivālā, kur radikāli sašķēlis publiku divās daļās - vieniem nežēlīgi izsvilpjot izrādi, otriem - aicinot to tomēr spēlēt tālāk. Vācu lieliskā scenogrāfa Berta Noimana daudzstāvīgajā metāla stalažu konstrukcijā ar sudrabā mirgojošu uzrakstu «ENJOY» klīst ekonomiskie «lūzeri», kuri, ieradušies uz svētku pasākumu, mēģina sevī atmodināt prieku, bet atmodina tikai agresiju un ambīcijas, kas nolemj viņus vēl lielākam - cilvēciskam - zaudējumam. Zīmonss uz šiem cilvēkiem skatās «pa gabalu», rādot viņu rīcību, bet nemēģinot ielūkoties dvēselē, it kā tās nemaz nebūtu vai arī dzīves grūtums tās būtu izdzēsis pilnībā. Un - aukstas acis paliek arī skatītājam, raugoties uz «viņiem», «citiem», ar kuriem nav ne vismazākās vēlēšanās identificēties, bet gluži pretēji - gribas distancēties. «Aizmirst un vairs par šo izrādi nedomāt» - sevi aicināja kāds Theatertreffen recenzents, atceroties vēl šajā pašā festivālā pirms 14 gadiem izrādīto satriecoši dziļo un cilvēcisko Kristofa Mārtālera Kazimira un Karolīnes iestudējumu.
Īsākās četras stundas
Mārtālers, kurš šogad festivālā bija ielūgts ar izrādi Riesenbutzbach, aizvien ir ņēmis «mazo cilvēku» savā aizsardzībā. Tas nekas, ka viņa «cilvēks» mēdz būt arī vardarbīgs un ļauns, viņiem vienmēr ir dvēsele, un šie cilvēki dzied. «Es visu esmu pazaudējusi,» izmisusi saka kāda sieviete bankas darbiniekam. «Šeit nav atrasto mantu birojs,» skan atbilde. Mārtālera izrādē cilvēki pēdējo reizi samīļo savu skapīti, savu galdiņu, savu gultiņu, kas aiziet izsolē. Pāri vientuļo cilvēku pasaulei klājas kraukļu ķērcieni, bet nabadzīgie dodas modes defilē uzvaras gājienā pāri noplukuša paklāja «mēlei», rādot radikālas apģērba kombinācijas no materiāliem, kas veido arī Rīgas Centrāltirgus pamatprodukciju. Izrādes Riesenbutzbach finālā cilvēki pazūd un jau neredzami vēlreiz savienojas dziedāšanā - skan Bēthovena Fidelio, un dzirdamie vārdi vēsta par to, cik viegli un priecīgi ir elpot svaigā gaisā.
Par festivāla lielāko pārsteigumu kļuva Luka Persefāla iestudējums Minhenes teātrī Kammerspiele Mazais cilvēk - ko nu? Gan režisors, gan pats šis teātris laikā, kad to vada Franks Baumbauers, pieder intelektuālākajiem mūsdienu teātra spēkiem. Abi ar lielu azartu savam skatītājam ir piedāvājuši sarežģītus uzdevumus prātam, rafinētas kultūrspēles, intelektuālas diskusijas. Mazais cilvēk - ko nu? ir pārsteidzoši silts darbs, kas ļoti tieši runā uz skatītāja sirdi, neiešifrējot nekādus rēbusus stāstā par jaunas ģimenes nonākšanu ekonomiskās krīzes gaļas mašīnā, bet caur lieliskiem aktieriem parādot to, kas notiek cilvēku dvēselē, ja ir pilnīgi tukši maki. Milzīgās skatuves centrā ir sens, neliels mūzikas aparāts, kas izstaro siltu gaismu, un Falladas romānu izstāsta aktieri, kas pārtop dažādos tēlos un rada pasauli, kurai pāri klājas Valtera Rutmana 1927. gadā uzņemtās filmas Berlīne. Liepilsētas simfonija melnbalta projekcija. Nepārtraukti plūstošais aukstais kinematogrāfiskais lielpilsētas molohs un trauslais cilvēks tajā, kas tomēr netiek sašķaidīts. Izmisums un cilvēciskais atbalsts. Vienkāršība un siltums. «Tās bija īsākās četras stundas, kas jelkad teātrī pieredzētas,» rakstīja Berlīnes prese par izrādi, kas noslēdzās ar standing ovations, skatītāju zālei pieceļoties kājās un ilgi aplaudējot. Izrādās, arī paši intelektuālākie teātra mākslinieki ir spējīgi uz emocionālu sarunu. Jūtot, ka tieši tas cilvēkiem teātrī šodien ir vajadzīgs.