XX gs. slavenākā (līdzās J. O'Nīlam un A. Milleram) un skandalozākā amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa luga Brīdinājums mazajiem kuģiem (pirmiestudējums 1972. gadā) Latvijā iestudēta pirmo reizi. The New York Times nosaucis šo lugu par «pārsteidzošām skicēm, ko dižais meistars atļāvies savā veģetārisma periodā», ironizējot par grēksūdzes un nožēlas intonācijām, kas radušās laikā, kad, citējot Viljamsu, «es «sēdēju» uz nomierinošām tabletēm un mani nekas nespēja satraukt, lai gan personiskajā dzīvē pieauga vienveidība un nežēlība». Playboy intervijā 1973. gadā Viljamss atzīst, ka lugā ir bijis ļoti personisks un vecējošā homoseksuāļa Kventina skumju pilnais monologs par zaudēto spēju brīnīties ir «manas dzīves būtība». Luga «pa tiešo» runā par visām Viljamsa vājībām - neirozēm, apsēstību ar alkoholu un tabletēm, depresiju, homoseksuāliem gadījuma dzimumsakariem - tikai lugā viņš to visu ir sadalījis astoņos personāžos. Viņi visi ir kā viena oda par hronisku vientulību, nespēju būt tuviem un neveikliem mēģinājumiem tomēr tuvoties. Viljamss pārsteidza hoteļa kalpotājus, katru vakaru uz numuru vedot citu vīrieti - intervijā viņš atzinies, ka bailēs no nāves nav varējis nakšņot viens (1983. gadā viņš nomira viens pats tai pašā viesnīcā, nosmokot rīklē iestrēgušas miegazāļu pudelītes korķa dēļ).
Ināra Slucka ir poētiski aizmiglojusi lugā notiekošo. Viljamss, protams, nekad nav bijis naturālists, tomēr viņa lugu pievilcība ir liriska poēzijas un skaudras atklātības par cilvēka dabas neķītrību un zemiskumu fascinējoša sintēze. Tas, ka, pats būdams vajāts marginālis, Viljamss mīl savus «nepareizos» varoņus. I. Sluckas iestudējums, kur Aigara Ozoliņa gaumīgi iekārtotā mazā ieskrietuvē attiecības noskaidro nu jau seši varoņi, ir tik... neitrāls, ka nekādi neizdodas atrast saskares punktu ar šiem cilvēkiem. Turklāt režisore ir izdarījusi ļoti intriģējošu lietu - «noīsinot» geju pāri Kventinu un Bobiju, viņa savukārt ir pārvērtusi prostitūtu Violetu par... transvestītu. Viola savā ziņā ir Blanšas turpinājums - Ilgu tramvaja varone tāda varētu kļūt pēc psihiatriskās slimnīcas. Kā augs, kas izmisīgi meklē, kam pieķerties, bet ieķerties māk tikai... vīrieša kājstarpē. A. Ančevskis šai lomā visu izrādi paliek tikai un vienīgi... Ančevskis sieviešu drēbēs. Ar nemainīgi traģiski skumju sejas izteiksmi. Vai tā ir aktiera kautrība tēlot izlaidīgu «meiču», kam prātā tikai ēdiens un «kniebiens»? Vai - režisores doma «attīrīt» Violu no viņas samaitātības, tāpat arī no konkrētām dzimuma pazīmēm? Mulsinošā neskaidrība «iegriež» arī pārējam ansamblim. Leona, kas sēro par bojā gājušo brāli, Daces Bonātes atveidā ir apnicīga raudulīga histēriķe, kam būtu noderējušas arī citas intonācijas. Taču Ģirta Jakovļeva alkoholiķis Doks, Voldemāra Šoriņa rezignētais bāra īpašnieks Mūks, kam piešķirta daļa Kventina monologu, Jura Hirša vitālais ciniķis Bils, kuru uztur sievietes, un jo īpaši intelektuāli apdalītais, drusku perversais Egila Melbārža Stīvs ir ļoti cienījami aktierdarbi. Līdz brīdim, kamēr nonāk saskarē ar Violu, pret kuru visi izturas kā sievieti, lai gan viņa acīmredzami ir vīrietis sievietes drānās.