Finansiālu apsvērumu dēļ sezonas vidū sadalījās brāļu Daideru ekipāža un kantētājs Lauris Daiders pārsēdās Vilemsena kulbā. Titulētajam holandietim pēc līdzbraucēja iedzīvošanās savainojumā bija vajadzīgs cits kantētājs. Lauris izpalīdzēja, bet tagad nav pārliecības, vai pasaules čempiona lauri pienāksies arī viņam.
Ievies skaidrību - esi pasaules čempions vai tomēr ne. Medaļu saņēmi?
Medaļa jau visu vēl nenosaka. Noteicošais ir oficiālais paziņojums. Ja atklāti, tad es īsti nezinu.
Kā motokrosā blakusvāģu klasē nosaka, kuram kantētājam pienākas čempiona tituls?
Visu izšķir punkti. Vispirms skatās uz nobrauktajiem posmiem. Ja ir vienādi, teiksim, procentuāli 50 uz 50, tad nākamais kritērijs ir punktu skaits. Tā kā man un Kenijam (sezonas pirmās puses Vilemsena līdzbraucējs van Gālens - aut.) ir vienāds posmu skaits, tad ir jāskaita punkti. Ja nemaldos, Kenijam ir 227, man - 225 punkti. Starpība ir tikai divi punkti.
Vai tad pēc pēdējā posma sacensībām Rudersbergā netika paziņots, kurš ir pasaules čempions?
Paziņoja mani par čempionu, iedeva arī medaļu, bet pēc nolikuma sanāk, ka čempions ir cits. Es īpaši neuztraucos. Būšu čempions - labi, nebūšu - esmu gatavs medaļu atdot Kenijam. Man jau šķiet, ka Vilemsena komanda arī īsti nezina, kas tagad būs. Palika gan iespaids, ka Daniels speciāli tā izdarīja, lai man būtu mazāk punktu. Es taču viņam nevarēju pēdējās sacensībās pateikt - brauc ātrāk! Visu nakti viņš bija rēķinājis, kādas vietas abos braucienos ir nepieciešamas, lai medaļa pienāktos Kenijam.
Kuras vietas pēdējā posmā ieņēmāt?
Pirmajā bijām ceturtie, otrajā - astotie.
Jā, laikam jau pilnīgi neatbilstošas vietas desmitkārtējam pasaules čempionam…
Tur jau tā lieta. Un otrajā braucienā divas ekipāžas viņš vienkārši palaida garām.
Kāpēc Vilemsens tā rīkojās?
Viņam ir izdevīgāk, lai uzvarētu pilnībā Holandes ekipāža. Tad tomēr ir cits skanējums. Attiecības ar Danielu man nav sliktas. Es saprotu, ka nebija jau arī viņam viegli. Sezonas laikā bijuši divi kantētāji. Abi grib titulu. Viņš arī atzina, ka bez manis titulu nebūtu izcīnījis.
Jo pēc van Gālena iedzīvošanās savainojumā nebija pieejams neviens cits kantētājs...
Nebija, turklāt piecas sacensības, kas vēl bija jāaizvada, notika ļoti grūtās trasēs - Latvijā, Igaunijā, Krievijā, Šveicē un Vācijā. Parasti Latvijas un Krievijas posmos ir ļoti karsts - līdz pat 35 grādiem. Par Ķegumu jāsaka, ka tā varētu būt pati grūtāka trase - smilšaina, ātra un vēl ar tramplīniem. Man pašam gan šīgada Ķeguma sacīkste bija viegla. Laikam jau tāpēc, ka nebija ierastās saules.
Kas bija noteicošais, kāpēc iesēdies Vilemsena kulbā, - nepietiekamais finansējums pašu ekipāžai ar brāli Jāni, vai arī tiešām gribēji no iekšpuses izpētīt konkurentu nometni?
Viss sākās no tā, ka mums šogad nebija kārtīgas komandas. Neizdevās pienācīgi sagatavoties sākuma posmiem, tāpēc arī punkti nekrājās, kā mums pašiem gribētos. Pamazām apjautām, ka iebraukt trijniekā nevarēsim. Katrā ziņā pirmā vai otrā vieta mums tiešām vairs nebija reāla. Visa pamatā jau bija tas, ka nepietika naudas. Tas ir arī par iemeslu tam, kāpēc mūsu kantētāji raujas projām. Man jau arī ļoti gribas braukt kopā ar latvieti, lai uzvar Latvijas ekipāža, bet pašreizējā situācijā pie mums ir grūti izveidot labu komandu. Jābūt labiem draugiem, lai dabūtu pienācīgu finansējumu. Ja draugu nav, neko nedabūsi.
Vai tiešām sportiskie rezultāti nav arguments, lai atbalstītāji atvērtu maciņus. Pirms gada ar brāli Jāni bijāt aizvadījuši veiksmīgāko sezonu karjerā. Pasaules čempionātā bija iegūta otrā vieta, saņēmāt Latvijas Gada balvu sportā tehnisko sporta veidu kategorijā, bet nākamajā gadā nepietika pat naudas tam, lai startētu visos čempionāta posmos! Būtiskākais zaudējums bija tas, ka jūs vairs neatbalstīja Latvijas meži?
Tā nauda jau tik viegli nenāk. Es to pat nevaru izskaidrot. Gribētāju uz to naudu ir ļoti daudz, un rezultāts pat dažkārt nav vajadzīgs. Svarīga ir pazīšanās.
Tavuprāt, motokrosā ieņemtajām vietām nav lielas nozīmes?
Nav lielas. Solo klases braucējiem varbūt ir, bet blakusvāģu klases braucējiem... Nē, nu tā arī nevar teikt, ka nav nekādas nozīmes, lai gan lielam Latvijas uzņēmumam, man šķiet, ir pilnīgi vienalga. Var arī braukt par beidzamajām vietām, galvenais, lai kāds apstiprina naudas piešķiršanu.
Kad startēji kopā ar brāli, finansiālais atbalsts bija tikai no Latvijas?
Pārsvarā jā, lai gan mums bija viens liels atbalstītājs arī Vācijā - uzņēmējs Urlihs Maks. Bez viņa mums tiešām būtu klājies grūti.
Kāda viņam ir interese atbalstīt Latvijas ekipāžu?
Viņam patīk, kā brauc latvieši. Maks ar motokrosu ir slims, ja tā var izteikties. No rītiem pirmais, ko viņš dara, ir internetā visas jaunākās informācijas iegūšana par motokrosu. Tikai pēc tam viņš ķeras klāt saviem darbiem. 2009. gadā Vācijas čempionātā viņš mūs pirmo reizi ieraudzīja. Kā viņš pats pēc tam stāstīja, ir iepaticies mūsu cīņasspars. Toreiz pirms paša starta, jau piebraukuši pie barjeras, pamanījām vienu tehnisku problēmu. Pacēlu roku, un bračka aizskrēja uz boksiem pēc atslēgas. Pēc sacīkstes Maks pienāca klāt un iedeva mums naudu, lai nopērkam riepas. Norunājām arī tikšanos. Tā sākās mūsu sadarbība.
Kā brālis uztvēra tavu lēmumu startēt kopā ar Vilemsenu?
Ģimenē viss ir kārtībā, bet ir daudzi, kuriem ļoti nepatika mans lēmums startēt kopā ar Vilemsenu.
Tādu ir arī atbalstītāju vidū?
Jā.
Lēmums jau ir pieņemts - nākamgad startēsi kopā ar brāli Jāni?
Pastāv divi varianti - vai nu es startēšu kopā ar bračku, vai arī vispār nebraukšu. Negribu vairāk palīdzēt ārzemniekam. Vai nu mēs varam paši to izdarīt - kļūt par čempioniem -, un es zinu, ka mēs to varam, vai arī nav jēgas turpināt. Šīs sezonas laikā esmu ieguvis lielāku pārliecību, ka mēs varam būt pirmie, jo tagad esmu redzējis, kā tas notiek konkurentu nometnē. Lielas atšķirības nav. Pašiem jābūt psiholoģiski gataviem. Es jau vienmēr esmu bijis gatavs darīt visu, kas vajadzīgs. Bračka nekad nav bijis gatavs. Ja viņš tagad nepateiks, ka arī ir gatavs visu darīt, tad nav nozīmes nemaz sākt. Mums iekšējā sapulce vēl nav notikusi.
Ko īsti esi iemācījies, braukdams kopā ar Vilemsenu? Kur slēpjas viņa panākumu atslēga?
Viņam, protams, ir talants. To var just jau pēc pirmā kopīgā brauciena. Vēl viņš ir pārāks ar savu komandu, Vilemsenam viss ir rūpīgi saplānots. Uz Vilemsenu strādā četri mehāniķi, un vēl sadzīviskos pienākumus dara sieva. Viņš var atļauties starp braucieniem vismaz uz desmit minūtēm aizvērt acis, lai atgūtu enerģiju.
Cik jums ar brāli bija mehāniķu?
Sezonas sākumā divi, bet tad no viena bijām spiesti atteikties. Kad braucām pilnu sezonu, tad bija vēl viens palīgs par ekipējumu. Atceros, kad paši visu darījām, tad bija tā - nomontējam riepas, skrienam uz starta, un, šķiet, spēka jau vairs nav.
Vilemsens turpinās startēt?
Jā, viņš teica, kamēr gūs gandarījumu, tikmēr brauks. Viņam jau formas uzturēšanai daudz nevajag. Vienu reizi nedēļā viņš izbrauc ar solo motociklu.
Ko ar brāli darāt ārpus motokrosa?
Sezonas laikā strādājam Vācijā. Piepelnāmies dažādos darbos. Gandrīz visu darām, lai gan mums vairāk patīk tehniskie darbi - kaut ko salabot vai mašīnas piepucēt.
Pēc visa pārdzīvotā ilūzijas par blakusvāģu klases motokrosu nav noplakušas? Kad sākāt trenēties, slavas zenītā bija Kristers Serģis un cilvēku interese bija daudz lielāka.
Realitātē viss pārvēršas par hobiju. Jābūt ļoti lielai gribēšanai, lai visu to darītu, bet ar gribēšanu vien nepietiek, lai sasniegtu rezultātu. Vismaz mūsu gadījumā noteikti nepietiek. Ir jau tādi, kuri ierodas uz sacensībām vienkārši pabraukāties, bet mēs tā nekad nedarīsim. Ja brauksim sava prieka pēc, tad Latvijas čempionātā, bet ne Eiropas līmeņa sacensībās vai pasaules čempionātā.