Tas, ka Latvijas medicīnā sāpīgu problēmu netrūkst, nav noslēpums. Nav jābūt matemātikas doktoram, lai saprastu, ka mūsu valstī finansējums, kas paredzēts medicīnas sistēmai, ir absolūti nepietiekams. Pat Slovēnijā, kur dzīves līmenis ir tikai ap ES vidējo rādītāju, finansējums medicīnā uz vienu cilvēku ir piecas reizes lielāks nekā pie mums.
Turklāt runa ir ne tikai par finansējuma trūkumu, bet arī par nozares struktūras nepilnībām. Viens no spilgtiem piemēriem ir primārā veselības aprūpe, kas neapstrīdami ir lētāka nekā ambulatorā ārstēšana vai rehabilitācija. Latvijā tikai 15% no visiem mediķiem ir ģimenes ārsti, kamēr Francijā, kur ir viena no labākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē, primārajā aprūpē ir nodarbināti 50% ārstu.
Taču arī šī situācija nav tik satraucoša kā aktuālās tendences medicīnas personāla nodarbinātībā. Latvijā ārstu un kvalificētu darbinieku trūkums bija novērojams jau pirms ekonomiskās krīzes. Pašreizējā situācija tautsaimniecībā, izmaiņas medicīnas sistēmā un finansējuma samazināšana darbaspēka situāciju diemžēl nebūt neuzlabo.
Medicīnai paredzētā valsts finansējuma un līdz ar to arī darba algu samazināšana novedusi pie mediķu emigrācijas. Latvijas iedzīvotāju gatavību izbraukt no valsts apliecina arī DnB/NORD Latvijas barometra aptaujas rezultāti. Protams, tas, ka cilvēki izsaka gatavību aizbraukt, uzreiz nenozīmē ceļa somu kravāšanu. Taču, runājot konkrēti par medicīnas nozari, varu sacīt, ka Latviju patlaban pamet daudzi augsti profesionāli mediķi.
Mediķu emigrācijai raksturīgi, ka ārsti ārzemēs parasti iegūst vismaz līdzvērtīgu amatu, turklāt par augstāku atalgojumu. Ar medicīnas māsām situācija ir nedaudz atšķirīga. Aptuveni puse māsu dodas ārpus Latvijas strādāt zemākas kvalifikācijas darbu, bet par augstāku samaksu. Otra puse arī ārvalstīs turpina šeit uzsākto profesiju, vienīgi par augstāku atalgojumu.
Kad situācija varētu uzlaboties? Jau pirms mediķu emigrācijas Latvijā bija mazāk ārstu, nekā būtu nepieciešams. Kad ekonomiskā krīze zaudēs savu spēku, uzlabosies arī atalgojuma sistēma. Taču tajā brīdī problēma vairs nebūs atalgojums, bet gan kadru trūkums. Medicīnā labākie profesionāļi ir trīsdesmit un četrdesmitgadnieki - jaunākie vēl nav ieguvuši nepieciešamo kvalifikāciju, bet vecākiem bieži vien aktualizējas citi pašizpausmes veidi. Iepriekš minētās tendences diemžēl ļauj prognozēt, ka Latvijā vēl labu laiku pēc krīzes iespaida mazināšanās trūks augsti kvalificētu un profesionālu ārstu.
Tas ir pozitīvi, ka Rīgas Stradiņa universitātē joprojām, lai arī mazāks nekā iepriekš, tomēr ir konkurss medicīnas programmās. Taču pašreizējie studenti savu ārsta karjeru sāks tikai pēc gadiem 10, ne agrāk.
Vienlaikus jāatzīst, ka atvērtā ekonomikā būtiskas vakances ilgtermiņā neveidosies. Tās centīsies aizņemt ārsti no citām, īpaši Austrumu valstīm. Protams, veselības aprūpē ļoti nozīmīga ir ārsta un pacienta savstarpējā uzticēšanās, nedrīkst būt mentalitātes un valodas barjeras. Arī 95% DnB/ NORD Latvijas barometra respondentu norāda, ka neatbalsta darbaspēka piesaistīšanu no citām valstīm. Taču domāju, ka tie ārsti, kuri pilnībā integrēsies sabiedrībā, spēs sev nodrošināt pietiekami plašu pacientu loku.
Ņemot vērā šīs darba tirgus tendences, prognozes diemžēl nav pārmēru optimistiskas. Turpinot uzņemto kursu, nepietiekami finansējot nozari, veicot nepārdomātas reformas, varam nonākt situācijā, kad augsti kvalificētu speciālistu konsultācija būs jāmeklē ārpus Latvijas. Pietiekami reāla ir situācija, ka, vēršoties kādā no prestižākajām iestādēm, piemēram, Vācijā vai Anglijā, vizītes laikā ar ārstu varēsiet runāt latviski. Savukārt Latvijā līdzvērtīgu speciālistu būs vienkārši neiespējami atrast. Lai nepiepildītos skumīgākais scenārijs, efektīvi risinājumi ir nepieciešami nevis mūsu valstī pierastajā termiņā «tuvākajā laikā», bet nekavējoties.