Arī Meimanē vēl pavisam svaigā atmiņā ir šādu teroristu uzspridzināšanās pilsētas centrā 4. aprīlī. Toreiz bija liels nogalināto un ievainoto skaits, un bāzes mediķi stundām sniedza palīdzību cietušajiem. Bāzē izvietotajiem karavīriem paaugstinātā bīstamība nozīmēja liegumu doties uzdevumu pildīšanā ārpus bāzes. Tagad šis režīms atcelts un kustība ārpus bāzes atjaunota.
Pārbauda upes ūdeņus
Situācija pie bāzes, kas pēdējos gados ievērojami izpletusies, gan nepavisam neatgādina to, ka vēl pagājušajā nedēļā Meimanē bijis pavisam nemierīgi. Beidzamo barjeru paceļ divi afgāņi baltos kreklos, un latviešu bruņumašīnas var doties ārā no bāzes. Jau ilgāk par 12 stundām ir lijis lietus, taču vietējos iedzīvotājus tas netraucē. Daži motociklisti brauc pretējā virzienā, redzams aitu ganāmpulks. Uz ceļa centīgi strādā ekskavators, kas krauj granti lielajās kravas automašīnās. Vienībai, kuru vada kaprālis Jānis Grigas, jāpārbauda, vai lielais lietus nav padarījis brūnos ūdeņus pārāk dziļus un neizbraucamus. Upi šeit nākas šķērsot bieži. Hammeri dodas ūdeņos ievērojami ātrāk, jo ir veiklāki par daudz augstāko MRAP, kas upi šķērso piesardzīgāk. Viss risinās vietējo iedzīvotāju klātbūtnē, un ir droši zināms, ka kāds no tiem jau ir padevis ziņu par šīs vienības izbraukšanu no bāzes.
Garām uz ēzelīša pajāj neliels puika, viņš smaida un, izpletis rokas, kaut ko prasa. Kaprālis paskaidro, ka bērni ir tādi paši kā pirms diviem gadiem, kad uz misiju Meimanē atbraucis pirmo reizi, - gaida dāvanas. Arī pieaugušie nešķiet naidīgi. Tā kā nepilnu piecu mēnešu laikā kopš ierašanās Afganistānā Jānis pildījis uzdevumus ārpus bāzes, varējis iepazīt vietējo drošības spēku pārstāvjus - policistus, karavīrus, robežsargus un ciemu aizsargāšanas vienību dalībniekus. «Viņu attieksme pret koalīcijas spēku izvešanu drīzāk ir negatīva. Kad bijām ar viņiem vienā postenī nodzīvojuši vairākas dienas un mums bija jādodas projām, bija jūtams, ka afgāņi to nevēlas. Saprot taču, ka kopā ar mums ir drošāk,» stāsta kaprālis. Šī misija viņam, tāpat kā daudziem 2. kājnieku bataljona karavīriem, devusi daudz jaunu zināšanu. Piemēram, par pozīciju iekārtošanu. Tas jādara neatkarīgi no tā, vai vienība dodas ārā no bāzes uz vienu vai vairākām dienām. Labāk esot, ja šādā operācijā pēc iespējas retāk jāmaina pozīcijas. Pirmkārt, šajā kalnainajā novadā esot grūti atrast tik lieliem spēkiem (vairāk par rotu) piemērotu vietu pozīcijām, otrkārt, mainot izvietojumu, ir dažādi draudi, piemēram, nokļūt uz mīnētas zemes.
Liels pārbaudījums
Ar gandarījumu uz piecos mēnešos paveikto sarunā ar Dienu atskatījās manevru rotas komandieris kapteinis Ivars Stivriņš, kuram uz misijas laiku piešķirta majora pakāpe, jo viņam šeit jāpilda pienākumi, kas atbilst augstākai dienesta pakāpei. Tāds uzdevums jau bijusi tā sauktā Almāras operācija, kad Ivars komandējis ne vien savu rotu, bet arī norvēģu kaujas, kā arī nodrošinājuma un medicīnas rotas. Tā kā bez šiem ievērojamajiem spēkiem operācijā piedalījies arī prāvs skaits afgāņu drošības spēku karotāju, Ivaram tas bijis liels pārbaudījums. Pēc viņa domām, tik ievērojamus spēkus nemiernieki respektējot. Kaujinieki zina, ka uzbrukuma gadījumā jārēķinās ar nopietniem zaudējumiem. Majors stāstīja, ka pretinieks ļoti prasmīgi izmantojot laikapstākļus. Tas kļūstot sevišķi bīstams, tuvojoties miglai. Tad viņi cenšas piezagties gluži klāt, atklāj bīstamu uguni un, pazuzdami miglā, atkāpjas.
Divas reizes šajā laikā manevru rota nonākusi nelielā kontaktā ar pretinieku. Vienu reizi tas noticis pie tā sauktā Russian hill, kur atrodas afgāņu robežsargu bāze. Uzdevumā devušies kopā ar afgāņu policiju, lai nogādātu visu nepieciešamo uz šo bāzi. Tieši uz turieni devušies policisti, bet latviešu karavīri izveidojuši pozīcijas kalnos. Pavisam drīz atskanējuši šāvieni, kas nozīmējis šaušanu uz policistiem, kuri atklājuši pretuguni. Tad tikusi izsaukta koalīcijas spēku aviācija. Līdz ar iznīcinātāja ierašanos apšaude beigusies. Pēc nelielas izlūkošanas, kurā neko nav izdevies pamanīt, lidmašīna aizlidojusi. Tikmēr latviešu karavīri atradušies pozīcijās un gaidījuši, kad policija pabeigs pārapgādi. Tad atklāta uguns pret latviešu karavīriem, tiesa, tā nav bijusi precīza, jo šauts no liela attāluma. «Ātri, droši reaģēja, atklāja pretuguni, neapjuka un parādīja pretiniekam, ka tam nav nekādu iespēju - ja nāks tuvāk, būs lielas problēmas,» atceras I. Stivriņš, kuru sestdien Meimanes bāzē dzimšanas dienā sveica ne vien šajā misijā nosūtītie karavīri un virsnieki, bet arī otrā bataljona komandieris majors Vents Lapsenbergs.