Nesen vaicāju _Rimi_ pārdevējai, ko pie kasēm šķirsta visvairāk. Tie esot smalko aprindu un sieviešu žurnāli. To apliecināja arī _Rimi_ preses sekretāre Zane Eniņa. Pārdevēja arī vaļsirdīgi pastāstīja, ka arī pati lasot _Privāto Dzīvi_, jo «interesanti paskatīties, kā cilvēki dzīvo».
Bez kulta
Sociālantropologs Viesturs Celmiņš uzskata, ka interesi par pazīstamu cilvēku dzīvi Latvijā nevarētu dēvēt par slavenību kultu salīdzinājumā, piemēram, ar Lielbritāniju, kur ir citas tradīcijas un dzeltenā prese attīstījusies gadu desmitiem. Latviešiem nevar būt sava princese Diāna, jo nav monarhijas ar tās reprezentatīvo funkciju. Nelielā tirgū ir neliels pieprasījums. «Latvijā slavenības ir pieejamākas un tām iespējams uzskriet virsū, tāpēc interese ir mazāka. Turklāt Rīga ir tik maza, ka vienmēr var atrast kādu, kurš caur draugu draugiem pazīst slavenību,» pieļauj Elīna Rungaine, kura Londonā studē sociālantropoloģiju. Viņu pārsteigusi britu interese par zvaigznēm, tāpēc Elīna uzrakstījusi kursadarbu, kur pierāda, ka slavenībām seko gluži kā reliģiskam līderim. Pētījumā viņa analizē divas personības un viņu bēres: princeses Diānas un Džeidas Gudijas. Pēdējā ir britu realitātes šovu zvaigzne, kura nesen nomira ar dzemdes kakla vēzi. Gluži kā princeses Diānas, arī Džeidas bērēs bija daudz pavadītāju, kuri meta atvadu ziedus.
Latvijā plaši apmeklētas bija aktrises Vijas Artmanes bēres, mūsu portālā www.diena.lv sižets par tām skatīts vairāk nekā 30 000 reižu un tas ir viens no trim portāla visvairāk skatītajiem videostāstiem. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks skaidro, ka cilvēki lielākoties apbrīno un mitoloģizē tieši mirušos, jo īpaši tos, par kuriem zina daudz. Piemēram, Kārli Ulmani. «Un mīlam joprojām, par spīti neģēlībām, ko viņš veicis,» uzskata sociālantropologs Viesturs Celmiņš. Vienas personas apbrīnošanas kults gan Latvijā esot retums. Neesot novērota arī tāda apsēstība, ka meitenes nakšņotu teltīs pie mūziķu mājām, jo «latviešiem principā ir grūtības ar publiskumu. Daudzas jomās».
Skaudības lapa
Varbūt zvaigžņu dzīve ir kā pasaka, kurā veldzēties dzīves nomāktajiem? K.Sedlenieks to noraida. Cilvēkiem allaž bijis vajadzīgs kāds, ko atdarināt, kāds, no kā mācīties. Latvijā apbrīno sabiedrībā zināmus cilvēkus, veido dažādus topus. «Vien esam skeptiskāki, rezervētāki nekā, piemēram, briti. Mēs sevi uztveram kā grēciniekus, un tas neļauj mums ikdienā būt sliktākiem. Mēs noliedzam ideālismu. Sak, viņam jau ar ir uts, tad es ar savām staigāju paceltu galvu.» Arī V.Celmiņš norāda, ka slavenībām cilvēki seko neatkarīgi no sociālā statusa. «Mēs dzenamies pēc intimitātes un autentiskuma. Esam pieraduši pie pazīstamo cilvēku publiskā tēla, ko viņi veido tādu, kā vajag, kāds ir vēlams. Tur nav nekā personīga. Tā ir fasāde. Patiesa un īsta ir tikai viņu privātā dzīve.» Griboties zināt to, par ko nerunā - intīmām lietām, jo par tām mēs visi esam spriedēji un vērtētāji - ne visi var diskutēt par iekšzemes kopproduktu, taču mazām un cilvēcīgām lietām gan. «Mūsos ir ziņkārības deva. Gribas paskatīties, kā iet citiem. Jo īpaši, ja pašam nekā no tā nav. Aprindu žurnāli ir tādas kā skaudību lapas,» - tā V.Celmiņš.
Cilvēkus saistot arī tas, ko slavenība tādu dara, ka «viņš ir veiksminieks un par viņu raksta, runā»; kā viņš panāk balansu savā dzīvē. Latvijā esot daudz atzītu un lolotu cilvēku, kuri atpazīstamību sasnieguši ar savu darbu: Vaira Vīķe-Freiberga, Raimonds Pauls, Laima Vaikule, Renārs Kaupers. Skumjāks stāsts esot sekošana tām slavenībām, kuras slavenas tikai ar to, ka ir slavenas. Ko viņas dara? Tā īsti nezinām, bet medijos viņas mana.