Mērogi, protams, laika un personīgās izaugsmes un pārmaiņu rezultātā mainās. Tāpēc jau tie nepieciešami, lai laiku pa laikam ar tiem varētu samērot sevi un savu likteni. Citreiz - arī visas tautas. Manuprāt, būtiskākā kategorija, ap ko akli dejojam vismaz divdesmit gadu garumā, ir brīvība. Šķietami katrs cilvēks vismaz nojauš, pat ja nav piedzīvojis, kas tā tāda par parādību un kurā vietā pie cilvēka tā meklējama. Pēcāk samērojama ar cita cilvēka brīvību un tā tālāk. Atziņu daudzums, filozofiskās aplēses un ideoloģiskie uzstādījumi apbrīnojami uzskatāmi raksturo vēsturisko laikmetu, kurā tie dzemdināti. Jebkuras privilēģijas kā brīvības kaps - tas skan cēli un taisnīgi, ja netiek attiecināts uz Latvijas jaunāko laiku populārāko reliģiju - meliem. Kāda jēga samērot jebkādus kritērijus un vērtības sabiedrībā, kura mīļuprāt pieņem un akceptē, ka saziņas veids starp cilvēkiem neatkarīgi no viņu sociālā un dvēseliskā satvara ir melošana?
Bēdīgi slavenās strukturālās reformas nemaz nebūtu vajadzīgas, ja nebūtu pieprasījuma pēc profesijām, kuras valdošo un par valdošiem alkstošo ļaužu apzinātos melus nemēģinātu interpretēt, tulkot un skaidrot pārējai sabiedrības daļai kā jaunu melu transformāciju ar bieži vien politisku mērķi. Dzīvot totālu melu ielenkumā nevar mūžīgi, neizbēgami seko degradācija un garīgo spēku paralīze. Taču mūsu zemē virtuoza melošana tiek cienīta un pieņemta par normu. Jo gudrāks, rafinētāks un spēcīgāks cilvēks, jo rafinētāki viņa meli. Daudzi cilvēki to pieņēmuši ja ne kā brīnišķību, tad kā dzīves realitāti ar neizbēgamības oreolu gan. Bet cik brīvs ir melojošs cilvēks? Albērs Kamī atrada savu formulu un rakstīja, ka brīvība ir tiesības nemelot. Tik vien! Ak, jā, tas bija pirms saviem sešdesmit septiņdesmit gadiem. Tomēr - vai šīs tiesības latvieši maz ir vēlējušies ņemt un īstenot? Un ja nav vēlējušies, ko tas par mums stāsta? Varbūt to, ka latvieši brīvību elpo vienīgi mākslā, literatūrā? Nē. Ir taču mums sociālistiskā reālisma romāni un cita draza, kas oficiālajos melu gados sastrādāta. Jautāju sev - kā tas tā var būt, ka piecdesmit gadu okupācijas melu režīms nav izstrādājis cilvēkos fizioloģisku riebumu, nelabumu pret jebkāda veida meliem? Kā tā var būt, ka meli, tieši pretēji, ir kļuvuši par pašsaprotamu dzīves sastāvdaļu?
Man saka - izdzīvošanas instinkts. Meliem nav robežu. Ikviena situācija paredz citus melus, izaugsmi virtuozitātē. Meli ir ceļš uz dzīvi. Kā tas kļuvis iespējams? Kā var neizmirt tauta, kuras pamatkodekss ir meli un to oficiāla akceptēšana?
Man šķiet, ka vispieticīgākajam optimismam pamatus iespējams stutēt, mēģinot akumulēt spēku, kas reizēm tomēr atrodams nekonformistiskajā mākslā. Ne tajā harmonizējošajā, kas ļauj, piemēram, stundiņas paklausīties dievišķu mūziku un pēcāk vienā mierā turpināt visu tāpat kā vienmēr, bet tajā, kas vismaz rada diskomfortu un berzi, slīdot ierastības (melu) bezdibenī.
Iespējams, ka brīvība patvērusies tieši tur.