_Dienas_ aprakstītais Ogres novada Meņģeles pagasts ir spilgts piemērs tam, cik šis tukšums ir varens, un skaudri baisi ir tas, ka mums pat nav neviena galvenā varoņa, ne arī baltu pūķu, kas to spētu vai vismaz gribētu uzvarēt.
Ilgi kaltā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija, kura patlaban iesniegta Saeimā, cer, ka pilsētas un lauku iedzīvotāju proporcija, kas patlaban svārstās robežās 67:33, vēl pēc 30 gadiem būs mainījusies tikai minimāli 70:30, taču tas ir naivi - tukšums laukos visu rij daudz straujāk. Pēc nepilna mēneša atjaunotā Latvija svinēs 20 gadu pastāvēšanu, un ir ļoti žēl, ka šajā laikā liela daļa Latvijas lauku ir pārvērtušies par kroplu vidi, kurā nav ne normālu ceļu, ne pienācīga darba, kurā daudzu ģimeņu pilnvērtīgs loceklis ir alkohols un kurā uzaug bērni ar kroplu izpratni par to, kas ir darbs, kas ir izglītība un kas maz ir zeme. 20 gadu laikā mēs esam izauklējuši tādus pagastus, no kuriem pēc iespējas ātrāk gribas bēgt un labāk neatgriezties.
Var jau, protams, ar tiem laukiem nekrāmēties, ja nerullē, tad nerullē, jaunie lai skrien uz pilsētu, vecie tāpat izmirs, un kāpēc gan lai tiem tērētu naudu un idejas. Skolas nerentablas, ceļi neatmaksājas, peļņas nav, bodīte jāver ciet. Taču jautājums, vai, raugoties ar šādu biznesa skatu, mēs patiesībā nepazaudēsim to, ko ne vienmēr var nopirkt par naudu, - lauku vienkāršību, mazo veikaliņu pļāpas, govju sūdu smaku, zaļu ainavu un koptu vidi, pat gleznos baltos stārķus, kuru labsajūtai, kā izrādās, ir vajadzīga cilvēku sabiedrība. Un vai neizrādīsies tā, ka rīt, kad būsim to visu zaudējuši, sapratīsim, ka šodien kļūdījāmies.