Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Mēs ar māti

ašai to negribot, bija sanācis, ka mana māte visu mūžu gleznoja. No sākuma atklāti, vēlāk slepus, bet es ar laiku tomēr iemanījos apostīt viņas labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu. Cauri ziepju svaigajam aromātam varēja jaust tumši rūgtu eļļas krāsas noti. Viņa ņēma mani līdzi uz kafejnīcām, kad vēl biju, pēc viņas uzskata, pārāk maza, lai spētu ko saprast, un runāja kaismīgi un atklāti ar savām draudzenēm, bet es klausījos, kā viņa stāsta par to, ka visi mākslinieki ir traki un egoisti, ka māksla ir ārkārtīgi graujoša atkarība, ka krāsas nu jau labu laiku ir liktas pie malas, lai gan tas nākoties tik grūti - jo viņa esot vientuļniece gleznotāja, tas ir, viņai nekad to neprasoties darīt barā vai dienā, bet vienīgi agros rītos vai mijkrēšļos - diennakts savādajā laikā, viņa teica, vienatnē, skatoties uz apvārsni.

Esamības mirklītis, viņa teica ar sarežģītu sejas izteiksmi, kas liedza jebkādu iespēju uzsākto tēmu turpināt vai iztirzāt, un nopūtās. Ar to pasvītrojot, ka gleznošana viņai nav tikai tāda sagribēta izprieca vai sadomātas grūtības, bet svarīgs instruments, pie kā pieturēties, veicot ikdienas rutinēto rituālu. Ģimenes dzīve prasa lielu radošu spēku, viņa teica, it īpaši no sievietes. Nekas nenotiek tāpat vien. Un skumji piemetināja, ka tas augstākais, pēc kā tiekties, ir vispār nepiedzimt. To es nosodīju - kā tā var, es prātoju, ja jau es esmu piedzimusi! Mana māte, galvenā būtne, kam būtu pilnā mutē jāapliecina, ka šī dzīve ir dzīvojama, to noliedz, turklāt slepus glezno!

Ar laiku dubultā dzīve kļuva redzama viņas sejā un sīksīkajā, nervozajā pirkstu knibināšanā, tīmeklī, kas kavēja viņas gaitu. Šķita, kāds neredzams zirneklis tumšā kaktā virs mātes pagalvja auž savu pavedienu, pūlēdamies atstāt viņu bez miera. Es jau biju izaugusi - pilna ar savām patiesībām kā pavasarī bērzs ar sulu. Atlicināju naudu un nopirku dārgas nervu zāles, kas palīdz atbrīvoties no bailēm, fobijām, atkarībām un visām tamlīdzīgām ligām. Teicu, ka zinu - viņa slepus glezno, esmu redzējusi viņu tupam aiz rabarberu krūma ar paleti rokā! Māte kļuva salta kā akmens un teica, ka tā nu ir viņas darīšana, lai es nebāžot degunu, kur nevajag. Viņa iemeta manis pirktās zāles kaktā pie malkas. Es zaudēju savaldīšanos un uzkliedzu, ka tas viss ir tāpēc, ka viņa dzīvo mazu dzīvi. Un piebildu, ka zirneklis izsūks viņas ķermeni sausu. Māte samiernieciski atbildēja, ka viņai patīk maza dzīve, turklāt zirneklis tīmekli pītu visviens - ar vai bez krāsu palīdzības jo viņai esot smalka āda un jutīga nervu sistēma, un neviens notikums neatstāj viņas matēriju bez pēdām.

Kad pārāk kritu mātei uz nerviem, viņa mēdza mani apklusināt ar īsu uzsaucienu - labāk paklusē, tu, kas esi dzimusi no manis! Tas iedarbojās. Es apklusu. Bet viņa kā atvainodamās piebilda - tas vienkārši ir fakts!

Šis fakts, ka mani kāds izaudis no viņas asinīm un miesas, lika domāt par proporciju - kas manī palicis no viņas, un kas ir manis pašas? Organisma šūnas nepārtraukti atjaunojas, visticamāk, manī jau sen vairs nebija ne gabaliņa manas mātes, bet šī savādā sākotne, manas esības ceļa baltā sakne, kas slēpās mātes miesas serdē, slēpa sevī nenojaustas dziņas. Es skatījos uz viņu un pūlējos iztēloties viņas trauksmi, viņas domas, viņas sirdi vai to, ko viņa redzēja apvārsnī. Un es nevarēju no tā uzzināt ne nieka, varēju vien iztēloties, bet arī tie bija tikai pieņēmumi, plikas un baltiem diegiem šūtas puspatiesības. Es neatcerējos mūsu kopīgo sākotni, kad bijām viens, neatminējos vienoto izejas punktu, tomēr labi zināju, ka tam kaut kad ir jāsāk darboties. Tas nevarēja būt manī iestādīts tāpat vien. Un, lai gan viņas asinis jau simtām reižu manī bija mirušas un pārdzimušas, tomēr tās nesa sevī kādu spridzekli, bumbu ar laika degli. Es biju viņas meita, par spīti tam, cik atšķirīgas, cik nesavienojamas, gluži kā ūdens un eļļa, mēs bijām ikdienas dzīvē, slīpēdamas viena gar otru savas spītības ragus.

Patiesību sakot, māte man allaž meta mieru, gluži kā liels koks met pāri sīkam krūmiņam savu lielo ēnu. Viņa rūpējās, lai man būtu ēdiens, apģērbs, izglītība, draugi, brīvais laiks un kāds hobijs - mērķis! - viņa mēdza atkārtot - ir svarīga aizrautība un mērķis, bez tā tu drīz vien nonāksi renstelē uz ielas, bet visu savu sparu un gudrību māte vērsa pret tēvu. Mana tēva dzīvē, viņasprāt, viņai bija būt nežēlīgai viesuļvētrai, neparedzamai miglai un mūžīgam izziņas objektam. Tēvs, šis cietais un biklais vīrs, tam piekrita bez īpašas šaubīšanās. Viņš arvien dabūja pirmos viļņu triecienus, kad tuvojās negaiss, vai sīrupstīgras, rīklē cērtošas saldkaisla maiguma medus kāres, kad iestājās bezvējš. To visu viņš uzņēma ar cieņu, un taisnības pēc jāpiebilst, ka mana māte patiesi varēja būt kādam mūža darbs. Mūža izaicinājums, kā teic reklāmas. Šo izaicinājumu pieņemot kā ilgtermiņa kredīta nomaksu, varēja uzskatīt, ka dzīve nav nodzīvota velti. Māte gan mēdza vakaros virtuvē skumt un sacīt, ka jau rīt viņai jāsāk nodarboties ar vingrošanu vai zemledus peldēm, lai atkarotu tēvu, bet šīs peldes, pirmkārt, tā arī nekad nesākās, otrkārt, tas droši vien bija sacīts sacīšanas pēc - neredzēju iemesla, kāpēc viņai vajadzētu tēvu atkarot. Tēvs taču nekad nebija savas bruņas vērsis ne pret vienu citu, tikai pret viņu. Viņš stāvēja centrā, sevis paša mierā, savā nesatricināmajā noraidījumā, smago šķēpu pret zemi atsvarojis kā tāds Dzelzs malkascirtējs, un nemaz negrasījās pamest skatu laukumiņu, no kā labi varēja pārredzēt līdzenumu un manu māti šai līdzenumā - reizēm kā dumpīgu, aplenktu pilsētu, reizēm kā oāzes mirāžu tuksnesī, reizēm kā sīku, skaļu utu tirgu, reizēm kā donu Kihotu uz Rosinantes, reizēm ar Balto Karalienes kroni galvā zaudētā šaha partijā vai kā protestantu baznīcas zvanu, kas svētdienas rītā svēti veļ skaņas pār cēli paslieto torni. Tēvs stāvēja savā skatu laukumiņā un bija nolemts būt šīs izrādes vienīgais pastāvīgais vērotājs. Bija arī citi mātes pielūdzēji, bet tiem agri vai vēlu radās savas darīšanas vai svarīgs iemesls nolikt binokli malā un atstāt pozīcijas - tikai ne tēvam. Viņš nezaudēja ne modrību, ne maigumu, lūkodamies, kā viņa priekšā viņa lauvene atkal pārģērbj kažoku, ievelk vai izlaiž sprīža garuma nagus, gatavodamās viņu te iekarot, te atkarot, te uzveikt, te padoties.

Bet, dievs ar viņiem, mani neinteresēja, ko savā virtuvē dara viena sieviete, pat ja tā dzīvo kopā ar mani, kamēr blakus ielā mudž multiverss, dun spēkrati, aizzib vasaras un ziemas. Mani tas neinteresēja līdz brīdim, kad dzīves spēļu laukumā es pati nokļuvu manas mātes - Balto Karalienes lomā, proti, kā visiem cilvēku dzimuma īpatņiem man pienāca tas vecums, kad pārvācos dzīvot kopā ar draugu.

Mans draugs ir bundzinieks. Es domāju, ka tā ir mīlestība.

Par mīlestību jau nekad pilnīgi droši neko nevar zināt, kur nu vēl mēģināt aprakstīt vārdiem, bet tam tā būtu jābūt pēc visām pazīmēm, pēc visiem tiem garajiem, trakajiem gadiem, kas saucas cilvēka izaugšana, izkūņošanās no sabiedrības priekšstatu kūniņas, pēc dumpīgiem gadiem ar krišanu prieka akās un smakšanu depresiju javā, pēc alkohola, zāles un ugunskuru orģijām, pēc stopēšanas puspasaulei cauri uz Portugāli, pēc savandītām teltīm un pazudušu mīļāko rītiem. Pēc tā visa pienāca brīdis, kad attapos skaidrā, turklāt vienā istabā ar otru cilvēku, ko mīlēju, cienīju un negribēju nodot, un pamazām sapratu, ka nu nācis visgrūtākais uzdevums - iztikt pašiem vien. Kā zirnekļiem izvilkt dzīves pavedienu no pašu vēdera un kopīgi izaust virvi, uz kuras varētu brīdi vienas cilvēka dzīves ilgumā nostāvēt līdzsvara robežās, lai nenāktos šo pašu virvi siet cilpā, ziepēt un mest ap kaklu. Iepriekšējās attiecībās vienmēr varēja pagrābt ko interesantu no malas. Atmosties no rīta svešā istabā, piepildītai ar svešu kaisli un miglainu galvu, kā rūsai kaķenei blandīties pa svešiem gaiteņiem, lēkt uz velosipēda un pret pusdienu attapties, ka esi tur kaut kur aizmirsusi zeķi vai grāmatu, ka šī mazā aizmāršība ļaus jums slepeni satikties vēl pāris reižu un, protams, ka no rīta turpināsi mosties vienā gultā, bet vakarā aizmigsi citā, un ka no šīs slepenības vien dvašos aizliegtā augļa skurbinošais, spēcīgais ozons, kas aizsveļ dzīvības kurtuvi. Un, labi zinot, ka tā ir tikai spēle, kas izplēnēs un pārvērtīsies pelnos, tomēr šī spēle pati par sevi ir spēks, tumšzila liesma, kur nosvilināt vēl lēveni laika. Tas bija dedzināšanas vērts un dedzināšanai lemts laiks, un nekā cita, izņemot degšanu, tur vispār nebija.

Bet tagad bija citādi. Žēl dedzināt. Un vienīgais, kas nekur neatstājās, bija tā otra vērojošais skatiens, kurā kā spogulī neredzēji nekā cita, tikai sevi. Pie tam, šis spoguļattēls nebija nekādā veidā greizs - ne rozā, ne melns, ne apsūbējis, ne ieplaisājis. Tas atskurbināja. Bija vienkārši spogulis un rādīja mani pašu, tieši tādu, kāda esmu - ne labāku, ne sliktāku.

- Neko nesaprotu, - es kafejnīcā sūdzējos draudzenei. - Vairs nevar palīdzēt ne vecāki, ne draugi - neviens. Kā lai dzīvo? Negribas stulbu dzīvi.

Draudzene pasmaidīja un atbildēja gudri, kā daždien draudzene, - kādi būsiet paši, tāda būs dzīve.

Aizbraucu pie vecākiem uz vakariņām un pirmo reizi uzmanīgi lūkojos tēva un mātes sejā. Jau zinādama noslēpumu, ka kopīga dzīve - tas ir iztikt no pašiem. Kā viņi skatās viens uz otru? Kā viņi iet viens otram garām un kā pieskaras? Es minēju - vai redzu vien pelnus, kuros viss siltums jau izgaisis? Varbūt kāda ogle vēl kvēlo? Varbūt tieši pretēji - dzīves lauks arvien ir plašās liesmās? Es domāju par visiem šiem gadiem, par laiku, ko viņi pavadījuši kopā un kamdēļ. Es domāju par strīdiem - vajadzēja taču būt strīdiem. Par ko? Un par samierināšanos, par izlīgšanu domāju - caur ko nāca šī izlīdzināšanās? Un viņu atmiņas - kopējās un katram atsevišķi - kāds bija to veids un saturs? Vai tas bija viens aplis vai vairāki, savērti ķēdēs? Un ķēdes - zelta, plastmasas vai nerūsējošas dzelzs? Ap kaklu, ap vidu, ap potītēm? Pinekļi vai rotaslietas?

Mēs parunājām par šo un to. Es sēdēju uz dīvāna ar lielu tējas trauku rokā un pēkšņi apjautu - kopš esmu aizgājusi, dzīve nav stāvējusi uz vietas. Te, šajā istabā, bija viņu dzīve, un tā nebija apstājusies. Mums trūka kopēju atmiņu par pēdējo laiku. Es nevarēju uzdot jautājumu, un viņi nevarēja atbildēt. Kā ir, tā jādzīvo, teica māte. Un tas - nedz jautājums, nedz atbilde.

Pēc vakariņām māte teicās mani pavadīt. Bet es gribēju slepeni ieiet mūsu priekšpilsētas mūzikas skolā un paspēlēt klavieres, pirms braukt mājās ar tramvaju.

- Nevajag pavadīt, - es stīvējos. - Es skriešu, man nav laika!

- Es pavadīšu gan! - viņa atcirta.

Niknas kā kamenes mēs izgājām ielās. Viņa pavadīs te, bet tajā galā sagaidīs draugs, man būs laupīts kārotais mirklis - pasēdēt vienai ar skatu uz putekļaino flīģeli, kamēr mūzika ieplūst manī un nokrāso vakaru baltu. Dažas minūtes sava laika, domājot domas, kam nekad nebūs apveida vai vārdos tulkojama satura.

Arī viņa gāja blakus klusēdama - mana pavadīšana bija iemesls, lai varētu nokļūt pie tilta uzbēruma pagleznot. Kā citādi māte aizbildinātu tēvam savu pēkšņo iziešanu vēlā vakarā no mājas? Tā nu mēs tur gājām. Abas niknas un abas gurdas. Abas ar viena ceļa balto sakni sevī; abas zinādamas, ka tas, kas pietur pie zemes un pagriež ar sejām citam pret citu, ir - būt sev pašam. Kā pulkstenis ar dzeguzi, kas kūko tad, kad mehānisms nospriegots līdz baltkvēlei un pēkšņi vaļā atkrīt atspere.

Dzīve ir tik maza.

Mēs pavirši sabučojāmies un šķīrāmies, kur dalās sliedes, būdamas tik vienotas kā vēl nekad. Bet mēs jau vispār to nezinājām - neko nezinājām. Man bija izjucis mūzikas brīdis, tāpēc šovakar būšu trauksmaina, bet par sliktu jau tas nenāks. Viņa paies zem tilta, iekārs ceriņkrūma zarā gruntētu kartonu un atvērs somiņā paslēpto krāsu kasti starp sliedēm un pilsētu. Noskatīsies kaijās un kovārņos. Tad paņems otu, noslēpsies starp skursteņiem, jumtiem, putnu būriem, ogu pārpilniem ērkšķu krūmiem, starp savvaļas ābelēm un biešu krāsas zāles vērpetēm, pazudīs putnu vīterošanā, daudzbērnu ģimeņu balodiskajā gulgšanā aiz atvērtiem logiem, čigānu dungošanā un apdauzītu, tetovētu dzērāju šņukstos, stāvēs zem sarkanā vakara pelēkos putekļos, skatīsies uz neesošo apvārsni un nopūtīsies - gadsimtu smagmi sevī nesošā indiāniete - pilna ar savām asinīm, likteni un valodu kā pamests, lietus pielijis čuguna trauks. Pēc tam ies atpakaļ un prātos, kā atkarot vakaram tēvu.

Atskatījos.

Viņa vēl stāvēja krustcelēs ar somiņu plecā un māja. Viņa gribēja, lai mani aizved tramvajs, lai es neredzu, kā viņa nozūd briksnājā. Es pamāju pretī un ļāvu sevi tramvajam aizvest. Vienkārši spēle. Ne vienai pret otru, bet abām kopā pret dzīvi. Pret ikdienu. Lielā laika ciparnīca. Paskatījos uz pilnmēnesi. Tomēr gribējās, lai pasaulē būtu kāds, kas nāktu mani pavadīt manis dēļ, nevis tāpēc, lai slepus izšmauktu savās gaitās. Tēvs? Viņš varētu pavadīt mani manis dēļ, jo viņš nekad neslēpjas. Bet viņš nekad nepavada. Draugs? Draugs nāks pretī man, nevis lai paspēlētu bungas tukšā mūzikas skolā. Es tā ceru. Un es viņam došos pretī ar lēni gaistošu domu par vientuļo mūziku, ar strauji augošu sašutumu par savu egoismu, bezgribas raksturu un ar lišķīgu kucēna luncināšanos. Es mēģināšu satilpt visa visa savās acīs. Kā tam pēc būtības būtu jābūt. Lai manas acis ir spogulis un spogulī - vienīgi viņš un tukšums. Nedzimt. Nekad vairs mūziku, nekad vairs spēli, nekad vairs sevi. Nekad vairs savu esmes brītiņu. Nekad vairs. Varbūt pēc gada. Varbūt pēc mēneša. Varbūt parīt. Ak, mēs slimās! Ak, mēs mēnessērdzīgās! Mēs ar māti.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Bez nosaukuma

Ingas Ābeles stāsts Mēs ar māti ir viens no aizraujošās mozaīkas, kas jau drīz kļūs par rakstnieces jauno stāstu grāmatu Kamenes un skudras.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?