Ekspozīcijā ir gan digitālie žakarda gobelēni (Latvijas Mākslas akadēmijā ir digitālās stelles; aušanas process ir pusmehānisks), gan apgleznots zīds, gan «konceptuāla istaba - instalācija», kas veltīta izstādē dominējošajai būrīša tēmai. «Mēs visi esam kā apzeltīti būrīši un paši rodam ieslodzījuma vai brīvības sajūtu. Mūsos sēž kāds putniņš, kuru mēs vai nu ieslogām, vai palaižam brīvībā,» saka autors.
Šajos starpžanru vingrinājumos Rolands nav zaudējis tekstilmākslinieka identitāti: «Esmu guvis klasisko izglītību Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā. Mani joprojām saista klasiskais gobelēns. Pārējās tehnikas, ko izmantoju, ir kā spēlēšanās, pilnveidošanās. Pasaulē šķiedras mākslas izstādēs, kurās esmu piedalījies, akcents tiek likts tieši uz kaut ko jaunu un inovatīvu. Tāpēc robežas manos darbos tiek paplašinātas. Ja kāds joprojām uztver tekstilmākslu kā vecus paklājus un segas, šobrīd ir īstais laiks mainīt uzskatus - šī joma ir ļoti mainījusies. Piemēram, Zviedrijā ir fantastiska gobelēnu meistare Annika Ekdāle - viņas darbus nevar nosaukt par vecmodīgu žanru. Arī Latvijā cilvēkiem ir iespēja sekot līdzi informācijai, šeit regulāri var redzēt daudz jaunu tekstilmākslas izstāžu - pašiem skatītājiem ir jāizvērtē.»
Vai tekstilmāksla ir laikmetīga? «Laikmetīgums, manuprāt, ir pārspīlēts jēdziens: jebkas, ko mēs šobrīd radām, ir laikmetīgs. Tekstilmāksla jeb šķiedras māksla ir ļoti laikmetīga. Jebkura šķiedra veido jaunu dimensiju, un katra tehnika, ko mākslinieks izmanto, piedāvā savas nianses.»
Rolands stāsta, ka liela ietekme uz viņu ir kino: «Spēcīgākā pēdējā laika filma, kas mani emocionāli uzrunāja un ietekmēja domāšanā, bija Stīvena Daldrija Lasītājs. Iespējams, vientulība un pienākuma sajūta pret sevi dominē arī manos darbos. Ļoti svarīgs man ir laika jēdziens. Katram māksliniekam tas ir būtiskākais objekts, ko attēlot vai paslēpt darbā. Mēs visi esam pakļauti laikam, taču mākslas darbos laiks nav lineārs, bet ar mūžības koeficientu. Tāpēc šie darbi spēj uzrunāt arī pēc ilgāka laika, kad paiet mūsu «konkrētais» laiks. Taču problēma ir tāda, ka cilvēkiem ne īpaši patīk domāt un viņi drīzāk ies uz šovu Avatars, nevis uz Larsa fon Trīra Antikristu - filmu, kurā tava būtība tiek pilnībā uzšķērsta. Tas pats arī mākslā - vai nu tu taisi kaut ko populāru, lai tikai izklaidētu cilvēkus, vai nu centies paust savu filozofisko nostāju.»u