Liktenis Gaidu atvedis uz Madlienu, un tagad, pēc šķiršanās no vīra, viņa cenšas izbaudīt savu darbu un ceļojumus autobusā uz Itāliju ar draudzenēm. Gaida dzīvo kopā ar saviem labākajiem draugiem - Gabrielu, kas ir negants čau-čau un sazin kādas citas šķirnes krustojums, un kaķi Rūtiņu, kas ir pilnīgs kompanjona pretstats.
Es pavadu Gaidu visas dienas garumā, lai gūtu ieskatu Latvijas lauku ārstu grūtajā darbā, par kura problēmām, vajadzībām un amizantajām situācijām varētu sarakstīt vairākas grāmatas, taču tas nav mans nolūks. Gaida, tāpat kā daudzas citas Latvijas sievietes, ir gan ģimenes ārste, gan māte. Viņa strādāja Rīgā un viņai patīk ķirurģija, kas lauku ārsta darbā ir obligāts priekšnoteikums. «Zināšanas ķirurģijā mums ļauj izvairīties no pacientu nosūtīšanas uz tuvāko slimnīcu Ogrē. Mēs situāciju atrisinām ātri, radot tik vien neērtību, cik raksturīgs nelielai operācijai.»
Esmu klāt Jāņa naga noņemšanas operācijā, un jau pēc pāris minūtēm viņš var atkal staigāt bez nepatīkamā traucēkļa, kas neļāva normāli pārvietoties un strādāt. Tas nebūtu iedomājams galvaspilsētā Rīgā, uz kuru nākotnes meklējumos tiecas doties jaunieši. Agrāk Madlienā bija slimnīca, kas gādāja par 8000-10 000 cilvēku vajadzībām, līdz kādu dienu to slēdza. Vēl šeit ir bērnudārzs un kultūras nams, kurā notiek deju nodarbības.
Mūsu ārsti apmeklē Agita un viņas meita Kristīne, kura arī sūdzas par sāpēm pirkstā. Šajā gadījumā tas nav nekas nopietns un turpat ķirurģijas zālē Kristīne saņem pāris norādījumu pirksta ārstēšanai. Agita, viņas māte, runā nevainojamā angļu valodā un pastāsta man, ka viņas jau 18 gadus ar zaļo karti dzīvojušas ASV. «Tagad mēs dzīvojam Madlienā, jo mans vīrs Indriķis bija viens no daudzajiem latviešiem, kuriem 1986. gadā bija jādodas strādāt uz Černobiļas katastrofas vietu.» Lielākajai daļai šo cilvēku tagad ir radiācijas izraisītas veselības problēmas, un ASV medikamenti ir ārkārtīgi dārgi. «Mēs atrodamies šeit medikamentu dēļ, tomēr ar pensiju nepietiek, lai segtu to izdevumus. Es vēlos, lai mūsu meita mācītos ASV, nevis Latvijā, lai nenonāktu tādā situācijā kā es, kad, esot advokātei, manas studijas universitātē nav pietiekamas, lai strādātu.»
Pacienti iet un nāk, un Gaida savā prakses vietā sniedz viņiem konsultācijas par slimībām un to ārstēšanu. Skan patīkama fona mūzika, kas atbrīvo no sasprindzinājuma. Sienas rotā dažādas fotogrāfijas.
Pulksten 15.00 Gaida dodas vizītē uz pansionātu, kur viņa uzklausa medmāsas sniegto informāciju un pārbauda reģistrus. Vienā no istabām ir atgūlušies divi vīrieši, viens no viņiem klausās mūziku, otrs atlaidies uz vēdera. Viņam ir kāda kaulu slimība. Ārste Bērziņa lūdz slimnieku nedaudz pastaigāt un atrod cigarešu paciņu. «Nesmēķējiet!» viņa aizrāda slimniekam, taču pasaka to tā, it kā zinātu, ka šo netikumu nebūs iespējams uzveikt.
Laurai ir 15 gadu, un viņas vecāki, tāpat kā simtiem citu latviešu, ir Īrijā. Viņi strādā un dzīvo ārpus savas valsts, vēloties atgriezties. Laura ir saaukstējusies, un Gaida pārbauda viņas ausis. Viņas vecmāmiņa Ināra vēro, kā izmeklē Lauru.
Pēdējā vizītē Gaida dodas pie kādas sievietes, kas dzīvo viena ar diviem suņiem. Viens no tiem gandrīz neļauj ārstei ienākt, jo sargā māju diezgan sliktā omā. «Es nebaidos no suņiem, tomēr šādi notiek katru dienu,» stāsta Gaida, norādot, ka dzīvnieki savā mājas sargāšanas degsmē neļauj ienākt pat ārstiem.
«Mums ir apmēram divdesmit ārstu, kas gaida, lai sāktu praksi, tomēr neviens no viņiem nevēlas doties strādāt laukos,» ārste stāsta, kamēr mēs dodamies uz viņas māju. Es jautāju, kādi ir iemesli šai situācijai, un viņa nevar atbildēt, lai gan varam iedomāties, ka dzīve laukos nav piemērota visiem.
Dodos atpakaļ uz Rīgu un, kā katru reizi, kad pārrodos no intervijām ārpus galvaspilsētas, man nepavisam negribas atgriezties. Iespējams, ka zaļums, gaiss, cilvēki un brīvības sajūta laukos joprojām glabā kādu noslēpumainību, ko mēs, pilsētnieki, kas pieraduši pie asfalta, nesaprotam.
17. oktobris ir Gaidas dzimšanas diena, un viņa, maisot kafiju, atklāj: «Es vēlos izveidot video par savas dzīves posmiem, dzimtajām mājām, vietu, kur studēju, un sarīkot viesības.» - «Lai to paveiktu, tev būs nepieciešama vismaz nedēļa,» es norādu. «Manuprāt, divās dienās viss būs paveikts.»