Kā zināms, aizgājušā gada nogalē laists klajā Kirkegora klasiskā darba Bailes un trīsas (1843) latviskojums (Ad verbum), tulkojusi Inga Mežaraupe, bet pirms mēneša dienasgaismu ieraudzījis XX gadsimta domātāju Žila Delēza un Fēliksa Gvatari Kas ir filosofija?, tulkojis Rinalds Zembahs (Jāņa Rozes apgāds). Minētie, kā arī agrākie publicējumi uzskatāmi par soli apjomīgajā klasisko darbu apgūšanā, kas joprojām ir tulkotāju, pētnieku un izdevēju dienaskārtībā. Neapšaubāmi intriģējošs ir jautājums, cik gadu desmiti vajadzīgi šāda apgaismības cienīga uzdevuma izpildīšanai. Tomēr, lai nu kā būtu ar termiņiem un minējumiem, labāk zīle rokā, lasi, esošie klasiķu latviskojumi, nekā mednis kokā - vēl netulkotie darbi.
Eksistenciālais pasaules tvērums
Šoreiz uzmanības lokā nonākusi V. Vēveres monogrāfija, kurā autore tiecas atklāt specifiski kirkegorisko skatījumu, akcentējot eksistenci un komunikāciju. Kirkegora komunikācijas stratēģiju aplūkojums ir šā darba mērķis, uzlūkojot reliģiskā filozofa daiļradi vienotā kopskatā. Tādējādi domātāja teksta lasījums ļauj spriest par viņa sākotnējām intencēm. Pētnieciskā un izzinošā garā ieturētais vēstījums liecina par niansēs izprastu filozofa reliģisko eksistenciālismu. Darbā ieskicēts dāņu kultūras zelta laikmeta konteksts (1800-1870), un pielikumā kā filozofiski valodniecisks žests ievietots Kirkegora darba Skatījums uz manu autordarbu fragmenta tulkojums no dāņu valodas. Lai raksturotu Kirkegora domāšanas stilu, V. Vēvere apvienojusi biogrāfiski psiholoģisko, vēsturiski salīdzinošo un tematisko pieeju. Sastatījums ar citu domātāju - Augustīna, Dekarta, Hēgeļa, Bubera, Levina - idejām sniedz apjēgsmi par Kirkegora vietu filozofiskajās diskusijās. Lai gan monogrāfijā ir samērā daudz faktu par viņa radošo dzīvi, tomēr biogrāfiskās notis drīzāk izpilda fona lomu. Iespējams, intereses vērts būtu pieskāriens Kirkegora attiecībām ar stingro tēvu un dāņu oficiālo baznīcu. Īpaša uzmanība pievērsta Kirkegora pseidonīmu lietošanas mākslai, kas ir svarīgs kirkegoriskās komunikācijas instruments. Lasītājs seko līdzi plašiem ekskursiem dāņa darbos, terminu skaidrojumiem un pētījumā izmantotās sekundārās literatūras apskatei. Šādā ziņā darbs pilnā mērā ir akadēmisks pētījums, kas būs noderīgs literatūrzinātniekiem, teologiem un citiem humanitāro zinātņu pārstāvjiem. Viena no svarīgākajām Kirkegora filozofijas tēzēm - subjektivitāte - nav identificējama ar domāšanu - tiek atrasta gan naratīva fragmentējumā, gan patības iekšējā sašķeltībā. Tieši patības struktūras interpretācija šķiet rosinošākā V. Vēveres darba kopainā, jo tajā iemiesotas kirkegoriskās eksistences izpausmes formas - subjekta estētiskā, ētiskā un reliģiskā stadija.
Distance
Rietumeiropas mūsdienu filozofisko aktualitāšu gaismā spoguļojas autores pieeja - priekšplānā izvirzīt hermeneitiskas ievirzes jautājumus. Tieši šajā kontekstā bieži tiek atkārtots, ka lasīšana ir patības pašizziņas un pašrealizācijas sākotne, kur «teksts ir kustības aizsākums, bet distance starp tekstu un lasītāju - pašizziņas telpa». Nezinu, kā skaidrot distanci, kas lasītājam veidojas, kad dažviet jāsaskaras ar visai manāmo teksta atkārtošanos, kas, jādomā, ieviesusies nejauši, nevis kā apzināti izvēlēts stila paņēmiens. Atsauces uz sekundāro literatūru dažviet dotas gan oriģinālvalodā, gan latviskojumā, bet citviet tikai oriģinālvalodā, kas neliecina par vienotu pieeju. Paradoksālās izteiksmes lietojums, piemēram, Abraāms «nerunā runājot un runā nerunājot» vai Zāra kā «klusējošā klusuma atblāzma», šķiet mazliet pašmērķīga. Savukārt naratīva struktūras tiek saprastas gan kā vēstījuma sižetiskā līnija, gan kā vēstījuma izteiksmes veids, gan arī - teksta jēgas variācijas. Tad nu lasītājs spiests iegrozīties tā, ka atliek vien samierināties un pieņemt - naratīva struktūras var būt daudz kas, arī tas, par ko agrāk nebija ne jausmas. Turklāt pretrunīgi ir vērtējams apsvērums, kas izteikts sakarā ar Kirkegora izpratni par eksistenciālo nepastarpinātību, proti, jāmeklē «jaunas, ārpusloģiskas, nekonceptuālas, tas ir, naratīva izteiksmes formas». Jādomā, ka naratīvs diezin vai var būt nekonceptuāls (ne-vārdisks, ārpusjēdzienisks), jo tad tas vairs nebūtu vēstījums. Iespējams, ka šī iebilde ir lieka, jo naratīvs, kā smejies, mūsdienās var būt viss, laikam jau arī kas nekonceptuāls.