Rindas pie ārstiem ir pagātne, speciālistu trūkums reģionos - novērsts. Lielais ielaisto slimību īpatsvars - bērnu pasakas. Neoficiālie maksājumi par valsts garantētajiem pakalpojumiem - mūsu nelabvēļu izgudrojums. Bet haotiskie mēģinājumi veikt reformas veselības nozarē un hronisks naudas trūkums tās finansēšanai - tas ir stāsts par kādu citu valsti, ne jau Latviju. Šeit viss vislabākajā kārtībā. Vismaz premjeres uz pusslodzi vadītās Veselības ministrijas amatpersonu skatījumā. Tie savu uzmanību nu vērsuši kam patiesi nozīmīgam un dažkārt daiļam - tetovējumiem. Vakar publiski visiem tika darīta zināma šī jaukā vēsts - ministrijas speciālisti ir sagatavojuši un pašai Eiropas komisijai iesnieguši priekšlikumus stingrākam tetovēšanas pakalpojumu regulējumam.
Tā vis nebūs, ka katram, kas daudzmaz iemācījies zīmēt, arī turpmāk būs ļauts savās prasmēs izpausties uz sevi izdaiļot gribošajām miesām. Ja priekšniecība Eiropā pēc kāda pusgada dos akceptu, valsts sāks sekot līdzi, lai mākslinieki būtu izgājuši īpašas «pareizās durstīšanas» mācības, lai lietotu tikai augstiem standartiem atbilstošus rīkus, krāsvielas un visu pārējo, kas nu tādās lietās piedienas.
Kārtībai jābūt, par to nav šaubu. Daudzi tiešām pārsteidzīgi un neapzinīgi steidz sevi «nomarķēt», nevērtējot, vai var uzticēties izvēlētajam pakalpojuma sniedzējam, nepadomājot, kā tas dekors izskatīsies pēc daudziem gadiem un vai gadījumā netraucēs, darbojoties izvēlētajā profesionālajā vidē. Tās gan lielā mērā ir cilvēku pašu problēmas un saglabāsies arī pēc jauno regulējumu ieviešanas.
Uzņēmējiem, kas specializējušies šajā jomā, protams, ministrijas atbalsts nāk tieši laikā - visādi «kaktu kantori» gan atņem maizi, gan bojā tirgu, lēti un nekvalitatīvi veicot darbu. Bet... lasot ziņu par jauno iniciatīvu, pirmā reakcija ir: vai tiem ierēdņiem tiešām nav nekā prātīgāka, ar ko nodarboties? Pirmkārt, šis taču ir maksas pakalpojums, kas nu nekādi nav saistāms ar veselības uzlabošanu, - klienti to izvēlas brīvprātīgi, nevis piespiedu kārtā. Otrkārt, ja valsts tā sakārtošanai velta savus resursus, būtu vispirms jāraksturo aktualitāte - cik ir tādu gadījumu, kad neprofesionāla tetovēšana nodarījusi būtisku kaitējumu tieši cilvēka veselībai. Treškārt, fokusējoties atsevišķi uz tetovēšanu, ierēdņi apliecina, ka neredz (vai negrib redzēt) problēmas daudz plašākā lokā - drīzāk būtu skaidri jādefinē, kur beidzas kosmētiskās procedūras un kur sākas estētiskā medicīna ar attiecīgām speciālistu kvalifikācijas prasībām.
Minētais gadījums ir spilgts piemērs, ka veselības aizsardzības sistēmā tiešām ir nepieciešamas nopietnas reformas. Vispirms jau izkārtojot darbus pēc to aktualitātes sabiedrībai, finanšu un cilvēkresursus veltot būtiskāko problēmu risināšanai.