Darela Rozija ir mana radiniece un A. Kārteres _Vakari cirkā._ Nav maz, vai ne? Jo tā vide, vismaz no malas skatoties, ir tāda... romantiska? Aicinoša? Nu, tāpat kā ar pirātiem: ja pats esi pirāts, dzīve ir sūra, bet, ja lasi par dēkām, sēžot mīkstā klubkrēslā, ak, kā uzreiz gribas doties uz dienvidu jūrām! Tāpat ir ar cirku, mandomāt. Sāras Grūenas _Ūdens ziloņiem_ (starp citu, filmu skatījāties? Šobrīd kinoteātros!) ir bezgala jauks stāsts par cirka cilvēku brālību, par krīzes laika Ameriku, mīlestību un uzticību. Tiesa, arī par meliem, nodevībām un šausmām.
Dubulta dzīve, divas mīļotās
Jauniņš veterinārs Jakobs īsi pirms izlaiduma eksāmeniem uzzina, ka viņa vecāki gājuši bojā nelaimes gadījumā. Ar to nav diezgan - Lielā depresija aprijusi viņu ietaupījumus, un vienā dienā Jakobs ir palicis ar to, kas mugurā. Pavisam nejauši viņš piebiedrojas ceļojošam cirkam, kurā sastop divas brīnumainas būtnes. Un iemīlas abās. Uz mūžu. Viena no mīļotajām ir Marlēna, cirka māksliniece un jātniece, pilnīgi traka, bet harismātiski šarmanta dresētāja sieva ar traģiski romantisku dzīvesstāstu. Bet otra... kā jau cirkā. Tā otra nav sieviete. Rozija ir zilone. Īsta. Milzīga. Un ar noslēpumu. Bet stāstu par Jakobu, Marlēnu un Roziju stāsta pats Jakobs, kuram šodien ir pāri deviņdesmit gadiem. Viņš mīt veco ļaužu pansionātā, cīnās par savām cilvēka - nevis večuka - tiesībām pašnoteikties un vienlaikus šķetina atmiņas.
Aizraujošo atmiņu ritējums mijas ar pansionāta ikdienas aprakstiem - šo dīvaino fenomenu, ko darbaspējīgi cilvēki atļaujas pret maziem bērniem, dzērājiem un vecīšiem: aizbildnieciskums, noteikumi, pieskatīšana. Nav brīnums, ka Jakobs cenšas no tā visa izrauties, aizmirsties, atteikties no šodienas, jo tā ir tik krasā pretrunā ar dzīvi, to īsto. Cirka dzīvi.
Depresijas laiks ir pēdējie gadi, kad Amerikā vēl darbojas milzīgie ceļojošie cirki, tie, kas no pilsētas uz pilsētu pārvietojas veseliem vilcienu sastāviem, kuru sastāvā ir klauni, ziloņi, tīģeri un zirgi. Kuros valda stingra hierarhija un īpašas attiecības. Kur vieni domājas rast brīvību, bet otri - lētus vergus. Mīlestība uz Marlēnu Jakobam sagādā vēl virkni neiedomājamu piedzīvojumu, bet kādā brīdī viņš attopas situācijā, kas ne katram vīrietim būtu atrisināma: viņš ir uz ielas ar grūtu sievieti, ziloni ar īpašām vajadzībām, pusauga šimpanzi, divpadsmit zirgiem un bēdīgu suni. Ko tālāk?
Detaļas nav nieks
Pati Sāra Grūena atzīst, ka darbs pie grāmatas prasījis krietni daudz laika, jo viņa ārkārtīgi centusies ievērot vēsturiskos faktus un būt precīza detaļās. No vienas puses, romāns ir tīra fikcija, bet, no otras, tieši detaļas piešķir tam īpašu šarmu. Stāsti par cirka ziloņiem un īpatņiem, sausā likuma apiešanas mēģinājumu traģiskajām sekām (manā apziņā ingvera esences izraisītā paralīze, no kuras cieta simtiem tūkstošu amerikāņu, pielīdzināma mūszemē nesen notikušajai Preiļu krutkas lietai), lieko darbinieku kluso likvidēšanu, Resnās dāmas līķa apkārtvadāšanu utt. ir patiešām spilgti, bet vienlaikus gaumīgi ietverti romānā, papildinot, bet nenomācot galveno sižeta līniju, kas, protams, ir Jakoba un Marlēnas mīlasstāsts.
Ja kāds vaicās, vai Ūdens ziloņiem ir augstās literatūras paraugs, man būs jāatbild - nē. Taču šī grāmata ir brīnišķīgs un sirsnīgs stāsts par cilvēkiem, kas savstarpējās attiecības vērtē augstāk par naudu, cilvēkiem, kas draudzības vārdā ir gatavi upurēt pat dzīvību, ne tikai ērtības, par cilvēkiem, kas dzīves jēgu saskata dzīvošanā, nevis kunkstos par netaisnībām visapkārt. Vārdu sakot, ja jūtaties mazliet paguruši un liekas, ka pasaule apkārt kļūst pelēcīga un drūma, šī ir īstā grāmata, ko atšķirt un izbaudīt. Jā, turklāt Silvijas Brices tulkojums pats par sevi ir lasīšanas vērts - izdevēju vietā es tulkotājas vārdu rakstītu uz vāka, nevis pasītē.